PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA 21. SVĀTDĪNE

Dīvs, myusu Kungs, Dabasu Tāvs, Tu, kas mums dūd dzeiveibu un veseleibu, lyudzam Tevi, syuti mums Sovu Goru, lai Jys myus izglōb un sorgoj nu jebkura ļaunuma un viļteiga nūdūma.

Mōci myus piļdeit Tovu grybu, lai mes slavejam Tevi vīnmār.

Svētej myusu goru, apgaismoj myusu sirdis un prōtus, ka mes īvārōtu Tovas bausleibas un reikōjumus.

Īdves ar Sovu klōtbyutni myusim Sovas teirōs dūmas un vodi myus, lai kolpojam Tev ar prīku. Svētej myusu dzeivi, kuru mes veļtejam Tev, myusu brōļu un tyvōkū lobā.

Paleidzi mums un atbolsti myus, lai mes pīaugam zynōšonōs un gudreibā, lai mes mōceitūs Tovu Vōrdu un byutu Tovā patīseibā.

Vodi myus vysā, kū mes dūmojam un doram Tovā Vōrdā, lai eistynojās Tova Vaļsteiba vērs zemes.

Baroj myusu dvēseli ar Dabasu Maizi un styprynoj myus ar Tovu spāku, lai mes eistynōtūs sovā dzeivē.

Dūd mums Tovu svēteibu, pyldi myus ar Sovu Mīlesteibu, lai tei ir myusu myužeigais lykums, jo Tev pīdar Vaļsteiba, Tev gūds un vara myužeigi. Amen.



CEĻŠ UZ PRĪKU

Šōs svātdīnes Evaņgelija fragmentā teik stōsteits, kai Jezus, mōceidams, gōja cauri piļsātom un cīmim, turpynōdams sovu ceļu uz Jeruzalemi, kur Jū gaidēja Rokstūs paregōtais. Nu mērķa jū naspēj nūvērzeit pat Heroda draudi. Jys nūteikti atbiļd uz uzstōdeitajim jautōjumim un līk prīškā ari naārtas patīseibas. Jys nasavēlej nivīnu maldynōt.  Vīns jautōjums trōpēja kai noglai uz golvas: „Kungs, voi tikai nadaudzi tiks izpesteiti?” – Jezus atnōce kai Pesteitōjs. Kaids byus Jō darbeibas rezultats? Cik daudzi cylvāki ar Jō starpnīceibu sasnēgs mērki? Un cik tū nasasnēgs? Ryupes par pesteišonu bīži vīn teik atstumtas molā; tōs teik aizvītōtas ar vērspuseju aktivitati. Jezus teiši naatbiļd uz jautōjumu, nanūsauc, cik tiks izpesteiti. Jys nūvērš uzmaneibu nu spekulacijas ar izpesteitū skaitu un pamatōti nūvērzej tū uz tū, kū vajag izdareit; atgōdynoj, par kū te īt runa. Patīsom ryupem par pesteišonu ir jōsasakoncentrej darbeibā, kas saskaņ ar patīseibu.

Kod Jezus runoj par šaurajim vōrtim, jys nagryb apgolvōt, ka pi „īejas” myužeigajā dzeivē volda lela dryuzma, ka cylvāki traucej vīns ūtram, gryustās. Bet Jys apgolvoj, ka, lai tī īītu, ir vajadzeiga pīpyule. Napīteik tikai ar tū, ka cylvāki olkst pēc pesteišonas. Ir taisneiba, ka mes īgyusim pesteišonu, ka mes navaram izpesteit poši sevi ar sovim spākim, bet tūmār pesteišona navar nūtikt bez myusu leidzdaleibas. Myusim ir jōpīlīk pyules un jōsaceinej. Mes nadreikstam izaturēt kai tūleigi cylvāki un dzeivōt banalu, māronu dzeivi. Mes nadreikstam dūmōt, ka Dīvam kotrā ziņā ir jōbyun apmīrynōtim ar mums, ka Jam myus ir jōuzjem taidus, kaidi mes asam. Dīvs ir myusu Pesteitōjs, bet jys uztver myus pavysam nūpītni, kai breivas un atbiļdeigas personas. Jys gryb, lai myusu olkas byutu sasnēgt apsavīnōšonu ar Jū. Pīlikt pyules, nūzeimoj apzineigi un mērķtīceigi tyvōtīs Dīvam, uzvarūt škēršļus un nūlīkūt molā vysu pōrejū.

Runojūt par aizslāgtajom durovom, Jezus gryb mums īskaidrōt, ka ir jōsadorboj atteiceigajā laikā. Myusim ir jōapsazynoj tys, ka myusu laiks ir īrūbežōts. Mes nadreikstam atsateikt nu censšonōs, kas vajadzeiga, lai nūnōkt pi Dīva. Myusu nōves stuņdē durovas tiks aizslāgtas un tiks izlamts myusu liktiņs. Un tod jau byus par vālu klaudzynōt pi durovom. Laiks ir īrūbežōts, un myusim nav dūta īspēja pošim tū regulēt. Un tys myusim ir jōapsazynoj. Jau nu poša īsōkuma myusim ir jōīt pa ceļu, kas vad pi Dīva. Mes nadreikstam dzeivōt pēc sovas patikšonas, ryupes par pesteišonu atlīkūt uz vacumdīnom. Na jau mes aizveram durovas, bet Kungs. Tōpēc myusim vīnmār ir jōbyun gotovim.

Leidzeiba par noma kungu skaidri parōda, ka ir napīcīšams reikōtīs taisneigi. Napīteik tikai ar ōrejū tikšonūs ar Kungu. Napīteik ar Jō redzēšonu, ar Jō mōceibas klauseišonūs, ar Evaņgelija un kristīteibas īpazeišonu. Ir vajadzeiga ari taisneiga reiceiba. Tim, kuri tiks atraideiti, Kungs soka: „Eite nūst nu Manis, vysi, kas dorat nataisneibas”.  Un tys ir īmeslis, kura dēļ Kungs nagryb, ka Jam byutu ar jim kas kūpeigs. Laiceigi pījimtajam vērzīņam uz Dīvu ir jōizapauž darbeibā, Jō grybas izpiļdeišonā. Myusu vīnōteiba ar Dīvu pyrmom kōrtom īsasōc nu myusu vīnōteibas ar Jō grybu. Kurs sovā darbeibā nasavoda pēc Dīva grybas, kurs nūraida šaidu savīneibu ar Jū, tys pats sevi jau ir izslēdzis nu pesteišonas, nu myužeigōs komunijas ar Dīvu. Un kotru cylvāka lāmumu cīnej un akceptej Dīvs.

Jezus nanūsauc izpesteitū skaitu, bet paskaidroj, kaida izaskota izpesteitū sadraudzeiba. Pi tōs pīdar Izraeļa tautas patriarhi (Abrahams, Izaks un Jākubs), Dīva syutni (pravīši), cylvāki, kas nōk nu četrom debess pusem, nu vysom tautom. Dīva vaļsteibā, piļneigā komunijā ar Dīvu, eistynojās ari tautu sadraudzeiba. Myusu laiceigōs dzeives piļneiba un bogōteiba bolstōs ari uz myusu sakaru ar cytim cylvākim piļneigumu un dziļumu. Dīva vaļsteibas laime izapauž tymā, ka šī sakari nateik pōrtraukti, bet gon teik paplašynōti un sasnādz sovu pīpiļdejumu. Vysu, kū Dīvs deve izvālātājai tautai, prezentej patriarhi un pravīši. Pīdereiba Dīva tautai nūzeimoj byut jim pīdareigim, byut dzeivā vīnōteibā ar jim. Šei vīnōteiba, kas vērs zemes pastōv tikai sōkuma formā, tiks pīdzeivōta vysā intensivitates piļneibā. Pi tam nūtiks apsavīnōšona ar vysu tautu cylvākim. Caur simboliskū „sēdēšonu pi golda”, caur mīlasta simbolu, teik izteikts šōs vyspōrejōs sadraudzeibas prīceigais raksturs. Apsavīnōšona ar Dīvu un cylvākim prīka un svātku līksmeibas piļneibā ir atpesteitū raksturōjums Dīva vaļsteibā.

Taida ir likme. Kurs atteiceigajā laikā napīliks pyules un taisneigūs dorbus, tys pats sevi izslēgs nu pesteišonas. Kai sekas taidai izslēgšonai Jezus nūrōda „raudōšonu un zūbu grīzšonu”. Naremdynojamas sōpes un brīsmeigas dusmes pōrjims tūs, kuri apsazynōs, kū ir zaudējuši. Ceņteiba ir ceļš uz prīku. Atsateikšona nu pīpyules ir ceļš uz izmysumu.

Jezus sludynōtō Lobō Vēsts narunoj par mums pateikamom lītom un naapsūla vīglu, bezryupeigu dzeivi. Tei ītver sevī daudzas naārtas patīseibas. Bet teiši tōpēc, ka tei nikō naslēp, bet atklōj vysu patīseibu – tei parōda eistū ceļu uz prīku. Un teiši tōpēc tei ir Lobō Vēsts, kuru myusim ir jōuzjem tikai ar pateiceibu un paļōveibu.
(Klemenss Stoks SJ)


CEŅTITĒS ĪĪT PA ŠAURAJIM VŌRTIM

Vysi myusu ikdīnas dorbi ir vērzeiti uz tū, lai padareit dzeivi arvīn vīglōku. Jauni izgudrōjumi, automatizacija un vysdažaidōkī uzlobōjumi atvīgloj myusu dorba un mōjas pīnōkumu piļdeišonu. Bet, nasaverūt uz tū, mes namiteigi atklōjam tū, ka dorbs un tō aizrauteiga piļdeišona nas prīku un gondarejumu. Teiši pīpyule un tai veļteitais laiks ļaun myusim īpazeit myusu gora spāku.

Julijā man beja tei laime pīsadaleit svātceļōjumā kōjom pi sv. Jākuba kopa Kompostellā. Storp daudzajim cylvākim, kurus satyku ceļā, vyslelōkū interesi izraisēja tī, kuri gōja kōjom nu pat sovu mōju durovom: nu Minhenes, Bernes voi Cirihes, veicūt vairōk kai trejs tyukstūšas kilometru. Nasaverūt uz lobajim celim un plašū autobāņu teiklam, kuri naizraisa ni apbreinu, ni izbreinu, jo ir kaut kas normals Rītumeiropas vaļstīs, ir pīteikūši daudz cylvāku, kuri, svātceļojūt kōjom, ticeibas gora dzeivynōti, cenšās atrast sovas dzeives jāgu.

Kod Evaņgelijā losu Jezus aicynōjumu: „Ceņtitēs īīt caur šaurajim vōrtim”,  munas dūmas atsagrīž pi šim svātceļōjumu celim un stidzeņom, kas vad pi sv. Jākuba kopa un uz Dīvmōtes sanktuarijim. Pat jo svātceļojumam nav religiskas motivacijas, pat jo kaids dūdās ceļā, maklādams jaunu veidu, kai pavadeit breivdīnas, ir jōatzeist, ka tei ir izvēle, kas dūd īspēju saprast, cik lela nūzeime cylvāka dvēselei, jō dzeivei un formacijai, ir šī „šaurī vōrti” nu šōsdīnas Evaņgelija.

„Ceņtitēs īīt pa šaurajim vōrtim” – tys ir vīns nu Evaņgelija aicynōjumim, kurs paleidz kritiskōk pasavērt uz myusu ikdīnas dzeivi. Na tōpēc, lai par tū pasažālōt, bet tōpēc, lai izdabōt nu tōs vysu, kas kaut kaidā veidā var paleidzēt cylvāka atteisteibai.

Svātceļōjums sovā ziņā nūvad pi gora un mīsas sinhronizacijas. Tys ir tū centīņu atspūguļōjums, kurus cylvāks eistynoj vysōs sovas dzeives jūmōs. Svātceļōjums apstyprynoj, ka gors un mīsa papyldynoj vīns ūtru, un tūs navar izškērt.

Kū mes varam mōceitīs nu Dīva Mōtes Marijas? Atbiļdi zyna kotrs, kuram ir gadējīs augustā byut Čenstohovas voi kaidas cytas Dīvmōtes svētneicas tyvumā: Marija mōca myus īt svātceļōjumā.

Dūtīs svātceļōjumā nūzeimoj pyrmom kōrtom prast riskēt – izlemt dūtīs ceļā. Marija spēja uz Dīva aicynōjumu, kuru jei pat leidz golam nasaprota, atbiļdēt ar „jā”, „lai man nūteik”. Jei spēja Dīva vōrdā spert sūli nazynomajā, īticēt, ka „Dīvam nikas nav naīspējams”.

Dūtīs svātceļōjumā nūzeimoj ari atrast ceļu, zynōt, uz kurīni jōīt. Tys nav nimoz tik vīgli. Na vysi myusu svātceļōjumi ticeibā ir grupu svātceļōjumi pi Dīvmōtes. Reizem Dīvs myus vad pa nazynomim celim pavysam nasaprūtamā veidā… Marija prota atrast ceļu sovā Dālā. Sekōt Kristum, īsaklausūt Jō Vōrdūs, kas mums dūti Evaņgelijā – lyuk, karte un kompass, bez kurim mes nasasnēgsim mērki.

Īt svātceļōjumā nūzeimoj ari pōrvarēt sovu vōjumu. Izvālātū ceļu navar nūīt bez ceiņas ar sovu aprūbežōteibu. Ilgstūša īšona vīnmār ir saisteita ar tulznom uz kōjom, ar vēlēšonūs grīztīs atpakaļ, ar kārdynōjumu aizbēgt nu nūspraustō ceļa pēc mūkūša gōjīņa. Na mozumu cīsšonu un gryuteibu pīdzeivōja ari Jezus Mōte. Sōkūt jau ar tū breidi, kod Jezus pazuda un atsaroda tikai pēc dažom dīnom svētneicā, un beidzūt ar Dāla pavadeišonu ceļā uz Golgotu. Bet cauri godu simtinim Bazneicas tradicija mums stōsta, ka pat pēc sova Dāla nōves, kod jōs dvēselē vaļdēja tymsa, skumes un sōpes, jei saglobōja ticeibu.

Īt svātceļōjumā nūzeimoj aizīt leidz ceļa mērķam – prīcōtīs par izpiļdeitū apsajimšonu, par gora un mīsas kūpeigū lyugšonu. Ar sovu aizīšonu uz debesim, kas beja vyspiļneigōkō Dīva gūdynōšona un vīnlaiceigi piļneiga Jō mīlesteibas pījimšona, Jezus Mōte paleidz mums saprast, uz kurīni mes dūdamēs, cik lela ir Mīlesteiba, kas myus ir atsaukuse asameibā un sagaida dzeives ceļa nūslāgumā.
(Nu pr. D.Madejčika un M. Paluha OP spredikim)

Aglonas Bazilika © 2016
Izveidots: provincentrs.lv