PRĪCEIGUS KRISTUS AUGŠANCEĻŠONŌS SVĀTKUS!

Šudiņ ir Augšanceļšonōs dīna, cylvāki, kļyusim gaišōki!


Smogais akmiņs ir atvalts nu kopa,
Gaišais eņgeļs tū atvēle…
Kur tagad, bezprōts un tymsa,
Jyusu ļaunums – kur pazuda?

Kristus kopa vīta ir tukša,
Tikai audakli nūmasti;

Ari kareivji prūjom aizbāga,
Sardzē beja kas nūlykti.

Tōpēc, ka tai pasaulē nūtyka,

Asam izglōbti tu un es,
Slava Glōbējam, aleļuja!

Kristus nōvi ir uzveicis!



Leldīnu reitā.

Pazeistamais angļu ceļōtōjs Vilkingsons kaidā senā apbedejumā Egiptē atroda aizzeimūgōtu vāzi. Kai vērteigu arheologisku atrodumu, jys tū nūsyuteja uz Britu muzeju. Bibliotekas darbinīks, nauzmaneigi apejūtīs ar šū dōrgumu, tū sadauzeja. Nu vāzes izbyra pōrakmeņōjušīs zērni. Dažus nu tim īsēja zemē. Par lelu izbreinu, 30 dīnas pēc īsēšonas tī sadeiga. Apglobōti pyrms trejs tyukstūšom godu, pēc izskota myrušī graudi atsadzeivynōja. Jī sōka dzeit osnus.

Kotrs nu myusim ir daudz kas vairōk kai zērnu gryuds! Dīvs – Radeitōjs, mīļojūšais Tāvs, apveļteja cylvākus ar dzeivi bez nūbeiguma, bez gola, bez īrūbežōjuma. Tai ir jōbyun dzeivei zam Dīva žālsirdeibas storim, namiteigā Dīva tyvumā, napōrtrauktā cylvāka draudzeibā ar Dīvu. Mes zynam, ka cylvāks apzineigi naizavēlēja nōvi. Cylvāks ļōve sevi pīmōneit. Un tyka sažņaugts ar  nōves knaiblem, īslāgts kopā. Un tys skar kotru nu mums. Kotrs nu myusim ir sagrākōjis, kotrs nu myusim ir nūdevis Dīva mīlesteibu. Tō rezultats ir nōve. Kai līcynoj statistika – desmit personas nu desmit nūmērst. Nivīns nu myusim pats navar sevi pasorgōt nu nōves. Tūmār ir īspēja uzvarēt nōvi, pareizōk sokūt: ir īspēja dzeivōt. Šys leidzeklis ir Jezus augšanceļšonōs. Jezus uzvarēja nōvi ar sovu augšanceļšonūs!

Senlaiceigajā vāzē atrostī gryudi sadeiga pēc 30 dīnom. Jezus dzeive atplauka pēc trejom dīnom. Tūtīs myusu dzeive jau dzan osnus, jau atsateista, bet uzzīdēs vysā krōsu daudzveideibā pēc myusu augšanceļšonōs.

Jezus sovā šōszemes ceļōjumā savōce vysas „vāzes”, kas īslāgtas kopūs jau nu sensenejim laikim, sadauzeja tōs un īsēja gryudus ar sovu rūku dzeiveibas dōrzā.

Ir vīna līta, kas ir drūša: kotrs nu myusim nūteikti augšanceļsīs ar mīsu un dvēseli. Taipat kai Jezus. Jys pīsacēle nu myrūnim ar Sovu spāku, bet mes – pasateicūt Viņam. Kod mes, kristīši, runojam par Kristus augšanceļšonūs, mes dūmojam par konkretu, vēsturisku faktu. Laiku pa laikam kaids atgōdynoj mums, ka myusim ir jōpīsaceļ nu myusu vōjeibom, voi ari, ka ir jōpīsaceļ nu sovim grākim, bet taidas volūdas ir dīzgon naveiksmeigas. Patīseiba ir taida, ka mes faktiski augšanceļsimēs tai, kai Jezus! Jo sv. Pīters saceidams, ka : „Kotrs, kas Jam tic, Jō vōrdā sajims grāku atlaisšonu,” dūmōja  tū patīseibu, ka tikai Dīvs atlaiž grākus, ka tikai Dīvs dūd jaunu dzeivi. Deļ myusim tū izdareja tieši Jezus, jo pats augšancēlēs, jo ir Dīvs! Tei ir Lobō Vēsts, prīceigō ziņa, ar kuru kristīši īgōja trešajā godu tyukstūtī.

Dažus godus atpakaļ es beju ar vydusskūlas abiturientim Čenstohovā. Klūstera mōsa, kura myusus pavadeja, kaidā breidī pōrtrauce sovu stōstejumu un saceja: „Cylvāki, pasmaidit, jo jyus izaskotat kai taidi, kuri natyka atpesteiti!” Skumeigōs sejas jū pōrsteidze. „Cylvāki, pasmaidit, jo jyus izaskotot, it kai nabyutu atpesteiti!”  Ir napīcīšams atklōt dziļōkū prīku, jo mes tok asam izpesteiti! Tū myusim apgolvōja ari sv. Pōvuls vēstulē kolosīšim: „Kūpā ar Kristu pīsacēlet nu myrūnim.” Jys runoj par myusu augšanceļšonūs pagōtnē. Pīsacēlet nu myrūnim, tōpēc meklejit tū, kas augšā, tīcitēs pēc tō, kas augšā, jo tys ir deļ jyusim. Tys pīdar jyusim. Myusim ir paradzāta dzeive bez beigom, dabasi, gūdeiba. Mes asam paradzāti gūdeibai! Pēc kaida laika kotrs nu myusim pōrsalīcynōs par tū pats. Šudiņ pyrms Evangelija teik dzīdōta sekvence, kas ir senū laiku kristīšu himna Jezus augšanceļšonōs gūdam, un tei lai nūslādz šōs pōrdūmas: „Jārs izglōbe avis: Kristus, kam nabeja grāka, grēceigim cylvākim deve īspēju izleigt ar Tāvu.”
(Pr. L. Jusčišins)


Mes tycam uz Tovu augšanceļšonūs...

Ticeibu Kristus augšanceļšonai mes aplīcynojam kotrā svātajā Misē. Par tū atgōdynoj ari Svātais Tāvs enciklikā: “Ecclesia de Eucharistia”: Euharistiskais Upuris na tikai padora klōtasūšu Pesteitōja cīsšonu un nōves nūslāpumu, bet ari augšanceļšonōs nūslāpumu, kurā upuris pīsapylda. Byudams dzeivs un augšancēlīs, Kristus var Euharistijā sevi padareit par “dzeiveibas maizi” (J 6,35.48), “dzeivū maizi” (J 6,51).

Un šudiņ, Kunga Augšanceļšonōs Leldīnu svātkūs, kas īkreit Euharistijas godā, tū ir jōdora seviški spēceigi.

Mes sokam: “Tycam uz Tovu augšanceļšonūs”, un šī vōrdi ir dūmōti Augšancālušajam Kungam. Aplīcynojūt Jō prīškā sovu ticeibu, mes grybam izrōdeit Jam sovu pateiceibu par mīlesteibu, kura lyka Jam cīst par mums krysta nōvi, un caur augšanceļšonūs atnese mums slavas pylnū uzvaru. Kūpā ar Pīteri un Jōni skrīnam uz kopu. Kūpā ar jim pōrsalīcynojam par tū, ka Jō vairs kopā nav, bet veļ vairōk mes kūpā ar jim grybam izrōdeit sovu sajyusmu par augšancālušū Mōceitōju. Tai, kai tū izdarēja Jōņs, kod atpazyna otkon dzeivū Jezu, saukdams zvejas laikā Galilejas jyurā: Tys ir Kungs! (J 21,7). Tai, kai tū darēja Pīters, kod īlēce jyurā, lai pēc īspējas ōtrōk varātu nūkrist pi Jō kōjom. Tai, kai tū darēja mōcekli, kuri nikō navaicōja, “jo zynoja, ka tys ir Kungs”(J 21,12). Izteiksim sovu ticeibu Kristum, saukdami: Mes zynam, ka Kristus patīši ir cēlīs nu kopa, tys ir breinums myusu acim”.

Jo jau mes kūpā ar apostolim un cytim līcinīkim kreitam pi augšancālušō Kristus kōjom, tod reizē ar jim uzajimsim pīnōkumu byut par augšancālušō Kristus līcinīkim cylvāku vydā. Kotrs, kurs taipat kai Pīters ir atsazinis Kristum: Kungs, Tu zyni, ka es Tevi mīļoju (J 21,16), teik aicynōts sovu ticeibu aplīcynōt cylvāku prīškā. Apostolu Dorbūs šudiņ losam apostola Pōvula līceibu: Un mes asam līcinīki vysam, kū Jys darēja jūdu zemē un Jeruzalemē. Jū tod nūnōvēja, pakarūt pi krysta kūka. Dīvs Jū uzmūdynōja trešajā dīnā un ļōve Jam pasarōdeit na vysai tautai, bet gon Jō izvālātajim līcinīkim – myusim, kas kūpā ar Jū ēdem un dzērem pēc Jō augšanceļšonōs nu  myrūnim (Apd 10, 39-41).

Ticeibai uz Kristus augšanceļšonūs īsōkumā beja sovi pretinīki. Tautas vacōkī tyuleņ pēc naparostō nūtykuma, kod kops tyka atrosts tukšs, uzpērka sardzes karaveirus un lyka tim saceit: Stōstit tai: Jō mōcekli naktī atgōja un izzoga Jū, cikom mes gulējam. Bet jo tys nūnōks pōrvaldnīka ausīs, mes ar jū parunōsim un jyusus attaisnōs (Mt 28, 13-14).

Ari šudin kaidim ļūti interesej atjimt cylvākim tū cereibu, kū dūd augšancālušais Kristus, un jū mēginōjumi  vyltōt patīseibu par augšanceļšonūs ir arvīn bīžōki un ītārpti myusdīnu tehniskajūs leidzekļūs. Jī namiteigi “bombardej” myusu ticeibu uz augšanceļšonūs ar “jaunom” sensacijom. “Jaunom” pēdeņōs, jo nikas jaunōks par šū tematu par “Jeruzalemes malim” veļ nav izdūmōts. Ni senajūs apokrifūs, ni 20 godu simtiņu laikā saraksteitajā literaturā, pat pi kristīteibas pretinīkim, nikod nikas nav mynāts par izdūmōtajom Jezus un Marijas Magdalenas preceibom, bet šudin kaids “izcyls autors” tam svāti tic. Kristus augšanceļšonai, par kō apstyprynōjumu kolpoj vysa Bazneicas vēsture, īticēt navar, bet par tū, ka Jezus beja pracāts un jam beja bārni, kuru pēcnōcēji šudin veidoj religiskū mafiju, ir pat ļūti pōrlīcynōts. Pādejūs godūs taidu pseidoatklōjumu ir daudz. Teik uzjimtas daudzas kulta filmas, kuru pamatā ir jimts it kai Evaņgelijs, bet kurom nav nikō kūpeiga ar Evaņgelijā ītvartajom patīseibom, un kuru golvonais varūņs nimoz nav Pesteitōjs, bet vysa lobō pretinīks – sātans. Pādejais šaids “šedevrs” ir uzfilmātais Dana Brauna “dorbs” “Leonarda da Vinči kods”. Cik lelu sajukumu cylvāku, seviški jaunīšu, apziņā roda šys malu un ni ar kū napamatōtu aizdūmu apkūpōjums, var izlaseit interneta komentarūs, kurūs izapauž filmas autoru un veidōtōju ļaunums.

Myusu ticeiba uz augšanceļšonūs nu vysom pusem teik bombardeita ar smogim akminim, kuri īteiti filmu krōsainajūs apvalkūs un kārdynojūšajūs tālūs uz kinoteatru un televizoru ekranim.

Šaida situacija pīprosa nu myusim, lai mes seviški un pyrmom kōrtom aplīcynōtu ticeibu Kristus augšanceļšonai. Un pyrmōk, nakai aplīcynōsim sovu ticeibu uz Kungu Jezu, pyrms, nakai līcynōsim par sovu ticeibu cylvāku prīškā, myusim ir styngri un ar pōrlīceibu tei jōaplīcynoj pošim sev. Vyspyrms myusim ir jōpōrlīcynoj pošim sevi, ka “Kristus patīši ir augšancēlīs”.

Kai tū var izdareit? – Te varātu atsasaukt uz apologetiku un uzskaiteit vysu, kas myusu ticeibas un augšanceļšonōs apstyprynōjumam ir pavēsteits daudzu godu simtiņu laikā. Tys byutu drūši vīn ļūti vērteigi, bet napīteikami, lai pōrlīcynōt tūs, kuri ir sasaklausējuši “Jeruzalemes malūs”. Par laimi ir ceļš, kas uz ticēšonu Kunga Augšanceļšonai vad navys caur vēsturi voi literaturu, bet caur cylvāka dvēseli. Lai pošam sev aplīcynōt ticeibu augšanceļšonai, nav vajadzeigi “objektivi” pīrōdejumi. Ir jōbyun taidam pamatōjumam, kas pōrlīcynoj cylvāka sirdi.

Pāvests Joņs Pōvuls II Euharistijas godam veļteitū apostoliskū vēstuli nūsauce: “Mane nobiscum, Domine”. Tys ir mōcekļu lyugums napazeistamajam ceļabīdram, kurs jim pīsavīnōja jūs bēgšonas laikā nu Jeruzalemes pēc Kristus nōves. Mōcekli Jam sacēja: “Palīc ar mums, Kungs”.  Kod jī izsacēja šūs vōrdus, jī veļ nazynōja, ka tys ir augšancālušais Kungs, bet jūs sirdis jau siļdēja Jō klōtbyutne. Un kotrs cylvāks, kurs patīši meklej Dīvu, var atcerētīs taidus sirdsdegsmes breižus, kod atklōja sev žylbynojūšū patīseibu, voi pīdzeivōja sevišku gōdeibu, ryupes un mīlesteibu. Ir laiks pazeit maizes lauzšonā Tū, kurs tik daudzas reizes ir īdedzis myusu sirdīs gunkuru tō ceļa laikā, kuru leidz šam asam nūstaigōjuši.

Leldīnu oktavas laikā svātō Bazneica Vōrda liturgijā myusim stōda prīškā vasalu rindu personu, kas ir kļyvušas par Kristus augšanceļšonōs pōrlīcynōtim līcinīkim. Ostoitajā dīnā – nōkušajā svātdīnē – mes sasatiksim ar naticeigū Tomasu, kurs īlīk rūku augšancālušō Kristus sōna rātā. Pāvests Jōņs Pōvuls II blokus apostolam ir nūlicis sovu pīticeigū tautīti – svātū mōsu Faustinu Kovaļsku, kura Kristus caurdurtajā sōnā saskatēja žālsirdeibas olūtu vysai pasaulei. Nu tō laika ari nōkušō svātdīne pēc Leldīnem teik saukta par Dīva Žālsirdeibas svātdīni. Mōsa Faustina ir deļ myusu laikim vysatbylstūšōkō Kristus augšanceļšonōs līcineica. Jei nabeja ni augsti izgleitōta, ni ari apveļteita ar izcylom spējom. Jai navajadzēja sev pīrōdeit, ka Kristus ir patīši augšancēlīs, jo jei gluži vīnkōrši sasatyka ar Kristu kotru dīnu un kotru dīnu runōja ar Jū. Varātu liktīs, ka šys pīmārs myusim ir naaizsnādzams, jo mes naasam tik augstā goreigā leiminī. Mistiskī pōrdzeivōjumi nav dūmōti myusim. Kristus naatnōk pi myusim un narunoj ar mums. Tys ir tai, bet es dūmoju, ka tys ir tikai laika jautōjums. Jys atnōk pi kotra, kurs, kai mōsa Fuastina, ar bērniškeigu uzticeibu grīžās pi Jō. Vajag kotru dīnu stōsteit Jam par myusu ticeibu, uzticeibu un mīlesteibu. Un mes sagaideisim apgaismeibu un pazeisim Jū pi maizes lauzšonas.
(Pr. Edmunds Karuks)

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv