GAVĒŅA ŪTRŌ SVĀTDĪNE

Dīvs, myusu siržu zynōtōjs, mōci myus kļyut laimeigim. Mes saprūtam, ka, lai byut lobim, laimeigim un cytu mīļōtim cylvākim, ir jōīsamōca pacīst vīnam ūtru, natīsōt, nameklēt ūtrā tikai jō vaines un tryukumus. Tryukumi jau ir kotram nu mums, bet, jo tikai tūs sōcam meklēt un tikai uz tim nūrōdeit, kaut ari reizem līkās, ka taisneiba un patīseiba tū prosa, tod mes naasam pacīšami cytim, mes padoram kūpdzeivi ar mums napanasamu, saryugtynojam dzeivi cytim. Ir vysūs cylvākūs ari lobais. Un tikai tys ir jōmeklej jymūs.

Mes zynam, ka ir vīns ceļš, kai īsamōceit natīsōt: verīs pats uz sevi. Pōrmeklej un pakritizej pats sevi kotru vokoru pyrms gulētīšonas. Jo tū patīsi un gūdeigi dareisim, tod nabyus ni laika, ni vēlēšonōs tīsōt cytus, jo īraudzēsim, ka myusūs pošūs ir tik daudz kļyudu un tryukumu, ka palīk baist pošim par sevi. Un myusim atliks tikai vīns – dūmōt, kai tikt vaļā nu sovom kļyudom. Dabasu Tāvs, mes grybam atzeit sovas kļyudas un vaines, lai varātu sōkt jaunu dīnu ar skaidru sirdi un stypru ticeibu: es grybu byut lobs – un Tu, Dīvs, man paleidzi taidam kļyut.

Dabasu Tāvs! Mes ejam pi Tevis un lyudzam – sorgoj myus nu vyslelōkō ļaunuma: nu cytu tīsōšonas, dūd, lai myusu sirdīs naīsasakņoj šys tōrps, kas saād cylvāku sirdis un samaitoj atteiceibas storp cylvākim. Lic, lai mes vyspyrms pōrbaudam poši sevi, lai saradzam sovas kļyudas un lai saprūtam, cik mozi un nīceigi asam mes poši un cik daudz myusim veļ ir jōstrōdoj pi sevis pylnveidōšonas, lai kļyutu Tevis cīneigi.
(„Esiet modri” „1932.goda izdavums)


PŌRDŪMOM

Gavēņa 2. svātdīnē sekōsim Jezum un Jō uz Tabora kolnu, kur nūtyka Kunga Pōrsameišona. Šaids Tabora Pōrsameišonas kolns myusim ir kotra sv. Mise, tōpēc Pōrvērsšonas laikā ar aizgrōbteibu īsaskateisim Kristus vaigā, kas storoj kai saule. Un, kod pēc sv. Mises beigom kōpsim nu Pōrsameišonas kolna, nu tō augšīnes īraudzeisim vysu pasauli, un pyrmom kōrtom tūs zemes styureišus, kurūs veļ nav īsasnāguse Kristus gaisma. Myusu uzdevums ir – daleitīs ar vysom tautom ar tū, kū pōrdzeivojam Pōrsameišonas breidī Euharistijas svineibu laikā. 

Un myusim byus vīglōk nest sovu krystu, jo, īsaklausūt klusumā, kaut reizi sadzērdeisim Jō vōrdus, jo, īsaskotūt tymsumā, kaut reizi īraudzeisim Jō vaiga spūžumu.

„Abrahams, pasavēris sev apkōrt, īraudzēja ēršku kryumā īsapynušu vucynu. Jys pajēme tū un salyka kai dadzynojamū upuri sova dāla vītā” (Rad 22, 13).

Šōsdīnas Svātū Rokstu pyrmajā lasejumā dzēržam dramatisku stōstejumu par Abrahama upuri uz Morias kolna. Dīva praseiba Abrahamam salikt upurī jō vīneigū dālu, un nalaimeigō tāva reiceiba, kurs gryb izpiļdeit šū upuri piļneibā, myusim līkās kaut kas nadzērdāts un pavysam natycams. Tūmār atcerēsimies, ka šys stōsts ir nu tim laikim, kod pogōnu religijōs cylvāku upurēšona nabeja nikas naparosts. Un Abrahams uztvēre Dīva praseibu pavysam nūpītni. Tōpēc tei beja lela beja tāva sirds drāma, un veļ lelōka beja jō ticeibas pōrbaude. Kod Abrahams jau vysā nūpītneibā īsōka gatavōtīs upurēšonai, nūtyka izmaiņas. Dīvs atsateice nu upurejamō Izaaka, un pījēme simbolisku jāra upuri.

Izmaiņas atsateice na tikai uz upuri, bet ari uz upurātōju. Kōrtejais pesteišonas vēstures pūsms myusim rōda, ka na jau Abrahamam, na jau cylvākim ir kaut kas, kū upurēt Dīvam, bet gon Dīvs upurej cylvākim sovu vīneigū Dālu, kurs ir patīss Dīva Jārs. Jārs, kurs izdzēš pasauļa grākus. Un te jau vairs nabeja aizvītōtō upura, jo Dīvs „nasaudzēja pat Sovu Dālu, bet Tū atdeve par mums vysim”, kai tū losam šōsdīnas ūtrajā Sv. Rokstu lasējumā . Šaidā gaismā Abrahama pōrbaudejums īgyust jaunu nūzeimi. Voi gon Dīvs, pōrbaudeidams Abrahamu, napōrbaudēja pats Sevi, lai pōrsalīcynōt, voi Tāva sirds ir spējeiga nest taidu upuri? Abrahama gataveibai ir lela nūzeime ari deļ myusim: jo jau Abrahams grybēja upurēt Dīvam sovu dālu, un Dīvs „nasaudzēja pat Sovu Dālu”. 

Pōrmaiņu un aizvītōšonas sērija teik krūņōta ar šōsdīnas Evaņgelija nūtykumu, kurā myusim teik parōdeita Kunga Pōrsameišona. Pēc tam, kod Jezus beja pasludynōjis par sovom cīsšonom, jys pōrsamaina apostolu ocu prīškā, lai atklōtu augšanceļšonōs spūžumu un gūdeibu. Vīnlaiceigi tys ir ari tū pōrmaiņu paregōjums, kas atsaklōj  cylvākā kai Lelō Gavēņa gondareišonas augli. Metanoija – pōrsameišona vad myusus uz gūdpylnu lobō uzvaru pōr ļaunū un uz dzeives uzvaru pōr nōvi.

Svātais Marks par Kunga Pōrsameišonas laiku soka: „sešas dīnas vālōk”. Ekzegisti pīļaun, ka te ir runa par Būdeņu svātkim, kuru laikā kaidreiz izraelīši vairōk kai jebkod izrōdēja sovas ilgas pēc Mesijas. Jī gaidēja uzvarātōju un triumfatoru. Bet Jezus beja taids Mesija, par kaidu runōja Trito – Isaja: cītūšais Jahves kolps. Pyrms sovas pōrsameišonas Jezus paregōja sovas cīsšonas. Pītera protests līcynoj par tū, ka pat apostolim taida ideja beja sveša. Jo jau tikai cīsšonu paregōšona izraisēja taidu pretesteibu, tod kaidu gon reakciju var sagaideit pēc „krysta šausmom”? Tōpēc ari nūteik pōrsameišona. Nūkreit ikdīniškeibas aizkors un uz breidi Jezus pasarōda vysā Sovā gūdeibā. Jys pasarōda taids, kaids Jys byus pēc augšanceļšonōs. Uz saikni ar augšanceļšonūs nūrōda ari vōrdi: „Jys pavēlēja, lai tī nivīnam nikō nastōsta, cikom Cylvāka Dāls nabyus nu myrūnim augšancēlīs” (Mk 9, 9). Kod pīnōks laiks uzkōpt Olivu kolnā un Kalvarijā, atmiņas par tū, kas nūtyka Tabora kolnā paleidzēs Pīteram, Jākubam un Jōņam  sagaideit augšanceļšonōs reitu. 

Vysim, kuri gryb sekōt Kristum, ir jōīt pa tū ceļu, pa kuru Jam sekōja Jō mōcekli. Kotram cylvākam ir sova Getsemane un sova Golgota.
(Pr. Edmunds Karuks)


Jū klausit…

Byut paklauseigam myusu dīnōs ir ļūti gryuta un napopulara līta. Kod dzēržam, ka Dīvs pīprasēja nu Abrahama naparostas lītas – salikt sovu vīneigū dālu kai dadzynojamū upuri – mes asam sašutuši un klausāmies šū stōstu ar nasapratni. Jo ir tok jōsavoda pēc vasalō saprōta, pēc izdeveiguma, īgyvuma, realitātes. Navajag byut pōrōk pakļōveigam un pazemeigam, jo tys nanas nikaidu taustamu lobumu. Klūstera ļaužu paklauseibu ari uzskotam par kaut kaidu nūvirzi, pat par grybas vōjumu voi kaidu cytu psihisku slimeibu. Vyspōr, taidi vōrdi, kai paklauseiba, pazemeiba, pakļōveiba, atsadūšona Dīva grybai, ir izstreipōti nu myusu ikdīnas leksikona un mes tūs uzskotam par dereigim asam tikai vyduslaikūs, voi, augstōkais, kai dereigus tikai deļ svātuleigajim.

Bet kai tod ir ar Dīva Tāva īteikumu: „Tys ir muns mīļōtais Dāls, Jū klausit”? Uz kū tod mes teikam aicynōti caur šū īteikumu? Kū taidu Kristus myusim var pasaceit, jo jau pats Dīvs līk Jū klauseit? Te naīt runa par kaidu oklu paklauseibu voi par bezjēdzeigu, absurdu pakļōveibu. Kristum ir kū myusim pasaceit par mums pošim, par myusu cylvāka byuteibu, jo Jys pats beja CYLVĀKS; par myusu dzeivi, par tōs golvonū mērki un jāgu. Jys myusim var pastōsteit tū, par kū narunoj nivīns nu preses izdavumim un radio voi televizijas raidejumim, un kū naredzēsim reklamōs. Paklauseiba Kristum, Jō klauseišona tei nav slimeiba voi grybas vōjums, tei nav atbiļdeibas tryukums voi atsasvešynōšona, kai tū vēlejās marksisms, voi ari vōjuma izpausme, kai tū apgolvoj eksistencialisti. Pavysam preteji: tei ir atbiļdeibas uzajimšona, sovas eistōs vītas un lūmas pasaulī atklōšona, tei ir cylvāka spāka un leluma, bet vīnlaiceigi ari jō vōjuma un trausluma atzeišona .

Klauseit Jezu, tys ir – atklōt patīsū cilvēces nūzeimi un tōs golvonū uzdevumu, kas ir Dīva bārna stōvūklis. Tikai taida perspektīva un taida nōkūtne drūši vīn ir kaut kas par daudz deļ cylvāka, kurs nagryb klauseit nivīnu, izjamūt pats sevi, un pavysam na jau kaidu, kurs jam izalīk pōrōk praseigs… Bet Kristus ir praseigs, jo Jys nikū nadora pa pusei voi ar labskaneigu naivismu, un, aicynojūt atsagrīzt un īticēt Evaņgelijam, ir ļūti lītišks un konkrets. Jys naglōsta cylvāka ausis ar lātim lozungim un nameklej ni atzineibu, ni aplausus, tikai gryb lobu deļ cylvāka… reizem gryutu lobumu… 


Pabarōt dvēseli.
Storp indīšu izteicīnim var atrast ari taidu pamōceibu: „Kod tu dzeivē pazaudeisi vysu, un tovā kabatā ir palykuši tikai divi maizes goboli, pōrdūd vīnu un nūpērc puki, lai varātu ar tū pabarōt dvēseli”. Šei pamōceiba atgōdynoj, ka cylvākam ir jōnūsadorboj na tikai ar mīsas lītom un tōs vajadzeibom, jo goreigōs lītas ir tikpat svareigas, jo na veļ svareigōkas.

Treju Jezus meilōkū apostolu: Pītera, Jōņa un Jākuba pīdzeivōjums Tabora kolnā beja specifiska un fascinejūša dvēseles bareiba. Sešas dīnas pēc tam, kod Pīters beja atsazinis, ka Jys tic, ka Jezus ir Mesija, jī pīdzeivōja naparostu sasatikšonu: blokus Jezum Jō gūdeibā it kai gūda sardzē nūsastōja Vacōs Dereibas varūni – pravītis Elija un lykumdevējs Mozus. Bet nu mōkūņa, Dīva klōtbyutnes simbola, atskanēja bolss: „Tys ir muns mīļōtais Dāls, Jū klausit”. Pōrsteigti nu īraudzeitō, jī sastynga aizgrōbteibā un aizrauteibā, un izčukstēja vōrdus par trejom teltim, it kai grybādami taidā veidā paildzynōt parōdeibas krōšņumu. Un, kaut ari tei dreiži vīn izzuda, tūmar nikod neaizgaisa nu apostola Pītera atmiņas, un pēc daudzim godim jys sovā vēstulē raksteja: „Un mes dzērdējom, kai nu debesim atskanēja bolss, kod kūpā ar Jū bejam svātajā kolnā” (2P 1, 18). Šys pōrdzeivōjums beja tik svareigs apsūlejums prīceigai kūpā palikšonai ar Kungu, jo jau jī par tū klusēja tik ilgi, kai tū beja sacējis Jezus: „cikom Cylvāka Dāls napīsaceļs nu myrūnim”. Bez šaubom, na vīnu vīn reizi jī atsagrīze dūmōs pi šō pōrdzeivojuma, seviški skumju un gryuteibu breižūs, lai styprynōtūs sovā saisteibā ar Kungu. 

Cylvāka dzeive ir namiteigs ceļōjums nazynomajā, kas bīži vīn saistōs ar gryutim breižim. Lai tūs laikā napasadūt šaubom, ar sirdi un ar prōtu ir jōsagrīž pi „dvēseles bareibas”, pi to skaistō un lobō, kas izkaiseits myusu dzeives ceļā, pi aizgrōbteibas un prīka breižim, kurus asam pīdzeivōjuši. Tōpēc jau Dīvs Tabora kolnā atklōja naparostūs myužeigōs dzeives horizontus mērsteigū cylvāku acim, lai tī byutu deļ jim par acim radzamu gaismu, par konkretu zeimi, kas kļyus par jūs īkšejō spāka olūtu. Mes šū spāku atrūnam kotrā euharistiskajā sasatikšonā ar Mīļōtū Kristu.

Myusdīnu cylvāks ir kai nikod agrōk tai īrauts ikdīnas dzeives virpulī, ka ar gryuteibom atrūn laiku pasavērt uz sovu dzeivi nu molas. Mes labprōt īsamōcam daudzas lītas, bet vysmozōk pīsavēršam tam, kai vyspōr ir jōdzeivoj. Taidu bezryupeibu nūpēle romīšu filozofs un morālists, Nerona audzynōtōjs, Lucijs Annass Seneka (miris 65. godā), raksteidams sovā dorbā: „Par dzeives eisumu” taidus vōrdus: „Nikas nav svešōks deļ myužam aizjimtō cylvāka, kai dzeive. Nivīnu cytu prasmi nasamōcam ar lelōkom gryuteibom. Vysu dzeivi ir jōsamōca dzeivōt un – kas izsauc veļ lelōku izbreinu – vysu dzeivi ir jōsamōca mērt”.  Un „Moralajōs vēstulēs Lucijam” jys roksta: „Daži tikai tod sōc dzeivōt, kod jau jōbeidz. Jo tu tū uzskoti par dīvainu, tod pīlikšu klōt kū taidu, kas tevi ceļ vairōk izbreineis: daži ir pōrstōjuši dzeivōt, pyrms tū veļ ir sōkuši”.

Kunga Pōrsameišona kļyus par dvēseles bareibu tikai tod, kod mes bez ībyldumim atsavērsim Kristus vōrda un žēlesteibu īdarbeibai. Tikai tod dvēsele īsōks sovu ceļu uz debesim, varēs pōrvarēt šķēršļus un izpiļdeit Tāva aicynōjumu: „Jū klausit!”
(Pr. A. Zvolinskis)

 
Aglonas Bazilika © 2015
Izveidots: provincentrs.lv