GAVĒŅA SASTŌ SVĀTDĪNE
PYUPOLU SVĀTDĪNE

Lyugšona.
Jezu, naizsmeļamōs žālsirdeibas olūts, kurs ar dziļu mīlesteibu uz krysta izsaceji sovas ilgas ar vōrdim: „Slōpstu!” Tōs beja slōpes pēc ciļvēces pesteišonas. Muns Pesteitōj, es Tevi lyudzu, īdedz myusu sirdīs taidas slōpes, lai mes, apziņeigi piļdeidami mums uzlyktūs pīnōkumus, tīktūs pēc piļneibas. Izdzēs myusūs vysas mīsas kōreibas un pasauleigōs tīksmes.


Jezu, vysuvarenais, namērsteigais un nauzvaramais Karali, atcerīs sōpes, kuras cīti, kod Tevi atstōja vysi mīsas un dvēseles spāki, un kod Tu, nūlīcis golvu, izdvesi: „Jau pīsapiļdeja!”

Pasateicu Tev, Kungs Jezu, par piļneigū spāku izseikumu un namīra pylnū nūmōkteibu, kaidu Tu izjuti, pyldūt atpesteišonas misiju, apsažāloj par mani pādejā munas dzeives stuņdē, kod muna dvēsele byus izmūceita un muna sirds – baiļu pylna. Tevī es salīku sovu cereibu. Amen. Tāvs myusu… Esi sveicynōta…

Jezu, muna Mīlesteiba, esi gūdynōts un apsažāloj par mani!
(Nu sv. Brigitas lyugšonom)


PŌRDŪMOM
Pyupolu svātdīnē.

Lelōs nedeļas laikā mes bīži atsagrīzsim pi Kristus Cīsšonu aproksta, un tōs ir vyslobōkōs pōrdūmas šymā laikā. Īskotu Jezus cīsšonōs bogōteigi snādz vysi četri evangelisti. Jau nu bārnu dīnom mes zynam gondreiž nu golvas šūs aprokstus, bet  kotru reizi tī myusus dzili aizkustynoj. Kōpēc Jezus tai cīte? – Un myusu leidzjyuteibā īsazūg jautōjums, nu kura gryuši atsabreivōt. Voi šōs cīsšonas un mūkpylnō nōve beja napīcīšamas? Kaidā veidā tōs kļyva myusim par pesteišonu?

Pesteišona napastōv tikai tōpēc, ka beja cīsšonas un mūkpylna nōve, bet gon tōpēc, ka tōs beja varūneigi un ar mīlesteibu nūdzeivōtōs dzeives nūslāgums. Jezus centīni un vēlēšonōs cylvākim parōdeit Dīva mīlesteibu un nūdybynōt storp cylvākim patīsu mīlesteibas pylnu taisneibu, izsauce pret Jū religiskū vadeitōju, un vālōk ari vysas tautas, īnaidu. Jezus uz krysta myusim rōda, kū nūzeimoj mīļōt leidz golam, nasaskotūt ni uz kū. Jezus napīdzyma, lai cīst, Jys pīdzyma, lai mīļōt un lai īmōceit myusus mīļōt. Šei misija nūvede Jū leidz cīsšonom, jo krysts nav cīsšonu skūla, bet gon mīlesteibas skūla.

Kū Jezus myusim mōca caur sovom cīsšonom? Jō mīlesteiba ir varena un breiva, un mes nadreikstam atpalikt tōli nu Jō šymā ceļā. Mes vysi asam aicynōti mīlesteibai, bet myusus bremzej augstprōteiba un paralizej bailes, mes kļyustam kurli un okli, jo dūmojam vīneigi par sevi. Jezus spēja sadzērdeit  vysus saucīņus pēc paleidzeibas, jo Jys nikod nabeja nūdarbynōts pats ar sevi. Jys naatsakōpe ni pret kaidom gryuteibom, ni pret kaidu naizpratni, ni pret kaidim draudim, kod beja jōizrōda mīlesteiba. Jys redzēja, kai pīaug naideigums, bet vīnolga gōja uz prīšku. Kai gon var najust kaunu par myusu izvaireibu? Jezus uz krysta myusim pavēsteja, ka cylvāks ir vysvarens tod, kod mīļoj.

Cik pazeistamas myusim ir ar mīlesteibu saisteitōs gryuteibas (bet ari prīca!), bet cik moz mes pazeistam mīlesteibas dzeives spāku. Jezus nōvē šys spāks ir tik varens, ka eksplodej ar augšanceļšonūs. Tei atver myusim jaunu pasauli, kurā aizvīn nūtiks kas breiniškeigs, kod cylvāks grybēs un byus spējeigs mīļot tai kai Kristus.

Mez napadūmojam par tō, kū Cīsšonas ir panōkušas un kū jūprūjom dora.  Tūtīs apsastōjam un teiksmynojamēs par  Jezus  drausmeigajom cīsšonom, kaut gon tymā pat laikā myusim byutu jōuzsyuc sevī Jō mīlesteiba un drūsme. Šys laiks nav laiks, kurā žālōt Jezu un ari sevi, tys ir aicynōjuma laiks uz varūneibu un īsadzilinōšonu tymā, ka – lyuk, kaida ir mīlesteibas vērteiba, un kaidus dzeiveibas spākus tei izsauce cīsšonōs!

Atlīk tikai mēginōt dzeivōt ar tū, kū myusu prōts ir atklōjis. Sasatikšona ar Jezu pi krysta paliks veļteiga, jo tōs augli nabyus konkreta ticeibas uz Jezu – Pesteitōju pōrbaudeišona myusu dzeivē. Jo tycam, ka  Jō cīsšonas dūd mums spāku pōrdzeivōt vysu, īsim pi krysta, nessim pi tō sovu naspāku un sajimsim spāku uzvarēt. „Redzi, Jezu, Tu naesi nūmiris  veļteigi!”.
(Andre Seve „Īsaklauseit Cīšonōs”)


Euharistija – Krysta Upuris.

Lelō Nedeļa – tys ir laiks, kurā apdūmojam vyslelōkū Dīva mīlesteibu uz cylvāku, kas atsaklōj Krysta Upurī. „Dīvs tai īmīļōja pasauli…”(J 3,16), ka šōs mīlesteibas dēļ pīkryta īt uz nōvi pi krysta kūka. Jys nūkōpe nu debesim aiz mīlesteibas uz cylvāku, lai nūmērt un augšanceļtīs, un dūt pasauļam dzeiveibu. Un leidz pat šai dīnai Kristus nūkōp nu debesim uz myusu oltorim. Kotra Euharistija ir myusu Kunga nōves un augšanceļšonōs pīmiņa. Izdzeivōdami Euharistijas godu, eisumā padūmōsim par šō upura nūzeimi.

„Svātō Mise padora klōtasūšu Krista upuri, tū napalelynoj, nikū tam napīlīk un nikō napavairoj. Tys, kas atsakōrtoj, ir memoriāla darbeiba, „pīmiņas izrōdeišona”, caur kū vīneigais un atpestejūšais Kristus upuris vīnmār ir klōtasūšs laikā” (Jōņs Pōvuls II)

Svātō Mise ir cylvāku acim radzama Pīmiņa. Tei ir tōs dramas, kas nūtyka pyrms 2000 godim uz Golgotas atgōdynōjums, atjaunōšona, un klōtasameiba vysdziļōkā nūzeimē. Bet svātō Mise nav kōrtejō godadīna! Tei ir breinumainō Krystus krysta Upura klōtasameiba. Svātais Pōvuls tū apstyprynoj ar vōrdim: Cik reizes ādat šū maizi, voi dzerat  nu šō biķera, jyus sludynojat Kunga nōvi, leidz cikom Jys atnōks (1 Kor 11,26).

Storp cytu, kod pīsadolam svātajā Misē, vyss tajā nūteikūšais myusim atgōdynoj, ka asam Lelōs Pīktdīnes nūtykumu līcinīki: uz oltora asūšais krysts, kūpeigi pōrmastō krysta zeime sv. Mises īsōkumā; krysta zeime, kū izdora prīsters pōr upurdōvonom, vōrdi paceļšonas laikā par atdūtū Mīsu un izlītu Asni. „Euharistija – tys ir naapklyustūšais vasara sitīņu trūksnis, ar kuru Kristu pīkola krystā. Euharistija – tys ir namiteigi plyustūšais Kristus Asnis. Euharistija – tei ir namiteigō Kristus lyugšona: „Tāvs, pīdūd jim, jo jī nazyna, kū dora” (Lk 23,34)”.

Euharistija navar tikt īslāgta tikai tajā vīnā stuņdē, kuru pavodam bazneicā, jo Tei teik svynāta vysā pasaulē vysu laiku, bez pōrtraukuma. Var saceit, ka Kristus 24 stuņdes pēc kōrtas teik salykts upurī uz myusu oltorim. Kod vīnā vītā sv. Mise beidzās, ūtrā sōcās, un tai vysa myusu dzeive ir ītvarta šajā euharistiskajā nūslāpumā. Tōpēc ir vērts apsazynōt, ka:

- kod īsōcam dīnu bez krysta zeimes, bez lyugšonam, bez dūmom par Dīvu – kaut kur tymā pat laikā teik svynāta Euharistija, un tajā Kristus lyudzās par myusim un myusu vōrdā;

- kod dīnas gaitā asam aizjimti dorbā un aizmērstam par myusu Tāvu, kas ir debesīs, vokorā apmeklējam draugus, ejam uz kino, uz teātri, kod, atsagrīzuši mōjōs, aizmīgstam – kaut kur teik svynāta Euharistija, un tajā Kristus myusu vōrdā atdūd gūdu Dīvam;

- kod atsatōlynojam nu Dīva un caur izdareitū nōveigū grāku saucam: „Lai dzeivoj sātans!” – kaut kur teik svynāta Euharistija, un tajā Jezus mērst kai pōrlyuguma  upuris par myusu grākim.

- kod dažaidōs zemeslūdes vītōs puļcejās cylvāki, lai apsprīstu jaunus ceiņas veidus pret Dīvu un vardarbeibu pret cylvākim – kaut kur teik svynāta Euharistija, un tōs laikā atskan lyudzūšais Kristus saucīņs: „Tāvs, pīdūd jim, jo jī nazyna, kū dora!”.

Šī daži pīmāri myusim rōda, ka Euharistija ir vysa myusu dzeive. Komunija, kurā vīnojamēs ar Kristu. Un, jo jau mes kļyustam vīns vasals ar Kristu, tod Euharistija ir kai Jō, tai ari myusu Upuris. Kristus, upurādams sevi dabasu Tāvam, kūpā ar Sevi upurej ari myusus tik ilgi, cikom mes palīkam vīnōti ar Jū; un mes, mistiski upurādami  mērstūšū Kristu kai „pōrlyuguma upuri par myusu grākim”, kūpā ar Jū upurejam poši sevi.

Pīsadolūt svātajā Misē, myusim sovōs sirdīs ir jōizdora apsajimšona: grybu strōdōt tai, lai tys byutu Dīvam pateikami; grybu atsapyust tai…, grybu prīcōtīs tai…, grybu cīst tai…, grybu mīļōt tai…, grybu dzeivōt un nūmērt tai, lai tys byutu Dīvam pateikami. Taidā veidā Euharistija pōrstōs byut tikai Dīva pīlyugsme, svētneicā nūteikūšais kulta akts, bet byus Euharistija, kas aptver munu ikdīnas dzeivi.

Lai tū saprast, par tū pōrsalīcynōt, lai tū izjust – ir napīcīšams pīsadaleit Euharistijā. Nav kō breinōtīs, ka myusim tys nateik dūts, jo napīkreitam pasapyuleit un pīsadaleit Euharistijā. Mes napīsadolam svātajā Misē dorba dīnōs, jo asam aizjimti, strōdojam, nav laika… Bet pīnōk svātdīne, svātki, nu dorba breivas dīnas – prīsters sveicynoj bazneicā sasapuļcējušūs ar sveicini: „Dīvs Kungs lai ir ar jums!” – bet myusu tī nav… Mes izdūmojam tyukstūšus veidu, kai atsarunōt nu pīsadaleišonas svātdīnes Euharistijas svineibōs: nūgurums, cīmeni, izprīcas, apcīmōjumi, kino, futbols, televīzija… Bet Kristus naatsarunoj. Kristus jēme krystu uz sovim sašausteitajim placim un uznese tū pat Golgotas kolnā. Un Kristus nasažālōja, ka krysts ir par smogu, ka ceļš par stōvu, ka nōves mūkas ir garas…  Jys nese sovas dzeives upuri, lai izpiļdeit pasauļa pesteišonas dorbu, lai pavēsteit: „Redzi, kai Es tevi mīļoju!” Nu kai tod mes varam napīsadalēt Euharistijā?!
(Pr. Jaceks Vavžiniaks SDS).

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv