REIGAS METROPOLIJAS DĪVNOMU ĪSVĒTEIŠONAS GODADĪNA

Dīva svētneica ir svāta, un tei asat jyus! (1 Kor 3,17)

Šudin mes svynam myusu bazneicu īsvēteišonas godadīnu. Lelōkas un mozōkas, greznōkas un na tik greznas tōs šudin ir kotras piļsātas un daudzu cīmatu rūta. Ir jaunōs bazneicas, kuru īsvēteišonu mes atceramēs voi poši asam bejuši klōt, un ir bazneicas, kas caltas pyrms vairōkim godu simtinim, un tūs īsvēteišonas svātku daleibnīki jau seņ nūsaskota uz mums nu debesim. Bet, kas byutu bazneicu myuri, jo tajōs nabyutu cylvāku? Apostols Pōvuls soka: „Brōli, jyus asat Dīva ceļtne!” Bazneicas pamatu īlicējs ir pats Jezus Kristus, bet tōs byuvātōji asam mes vysi. Un apostols turpynoj: „Tūmār kotrs lai raugōs, kai tys byuvej”. Padūmōsim, voi mes asam tī, kas turpynoj Jezus Kristus īsōktōs Bazneicas  byuvēšonu, voi ari asam tōs grōvēji. Atcerēsimēs  tū, ka: „Jo kaids Dīva svētneicu iznycynōtu, tū Dīvs iznycynōs”.


Deļ kō ir vajadzeiga Bazneica?

Es asmu ļūti dīvbejeigs cylvāks, bet svātdīnē reizem pateišam navaru izturēt. Namōkuleiga dzīdōšona, spredikis pavysam vōjš, klōtasūšū atsvešynōteiba – tys vyss atbaida nu īšonas uz bazneicu. Tōpēc izavairejūs īt uz bazneicu, sōku sovus kontaktus ar Dīvu organizēt sev pats. Un tys man izadūd pavysam na slykti. Ar munu religiskū nūskaņōjumu es vīgli sajyutu Dīvu kotrā saules storā, kotrā putneņa dzīsmē un kotrā leita laseitē. Tūmār mani pōrjem naizsokami sirdsapziņas pōrmatumi. Voi tys nav kaids lepneibas grāks? Lyudzu man tū paskaidrōt.

Es tycu, ka kotra situacija, kurā cylvāks atsarūn, ītver sevī kaidu Dīva aicynōjumu, un dūd cylvākam kaut kaidu īspēju. Tūmār man līkās, ka augšōk mynātō situacija līk otkon nu jauna uzstōdeit sev jautōjumu, kas deļ manis ir Jezus Kristus. Ceru, ka, jo jau šys cylvāks ir taidu jautōjumu īrūsynōjis, napīcīšameiba dziļōk īsasaisteit Bazneicas dzeivē kļyus deļ jō par kaut kū acimradzamu.

Kas šudiņ deļ šō cylvāka ir Bazneica un svātdīnes svātō Mise? Uzadrūšynoju saceit, ka jys šūbreid Bazneicu uzskota kai instituciju, kas snādz goreigūs pakolpōjumus. Un tai kai „pakolpōjumu kvalitate” vītejā draudzē naapmīrynoj cylvāka cereibas, jys ir nūlēmis sovas goreigōs vajadzeibas apmīrynōt pats pēc sova prōta. Leidzeigi kai tod, kod kaids atsasoka ēst vītejā ēdneicā voi bārā, un sōc mōjōs gatavōt ēst pats sev, jo jam jau apsarībuši tī ēstgrybu naīrūsynojūšī ēdīni,  kurus cylvāki ād tikai tōpēc, lai nanūmērt bodā.

Es dūmoju, ka cylvāks ar šaidu religiskū nūskaņōjumu atsateiktu nu svātdīnes Mises pat tod, kod tyktu likvideiti vysi pōrmatumu par „pakolpōjumu kvalitati” īmesli tyvōkajā bazneicā. Prūtams, šys cylvāks prīcōtūs par tū, ka bazneicā skaisti dzīd, un draudzes lūcekli ir draudzeigi un labvēleigi sovā storpā, ka prīsteram nav nikaidas vaines un ka jys na tikai snādz dīvbejeibas paraugu un stōsta vīnkōršas un gudras mōceibas, bet īvāroj kotru cylvāku, kuram ir vajadzeiga paleidzeiba. Jys prīcōtūs par tū, bet vīnolga uz svātdīnes Misi naītu. Jo man līkās, ka jam svātdīnes Mise pyrmom kōrtom ir religiskū vajadzeibu masveideiga apmīrynōšona. Bet jys nagryb sovas goreigōs vajadzeibas apmīrynōt „vyduvejā” leiminī.

Es byutu ļūti prīceigs, jo izarōdeitu, ka es moldūs, bet vyss tys līcynoj par tū, ka šys cylvāks veļ nav sasnēdzis pošus Lobōs Vēsts dziļumus. Jezus Kristus, kuram jys tic, ir deļ jō pyrmom kōrtom breineigs Mōceitōjs, kurs rōda jam ceļu, kurā var satikt Dīvu.
Bet Jezus Kristus ir kaut kas vairōk: Jys ir patīsais Dīvs, Vīnpīdzymušais Pyrmsmyužeigō Dīva Dāls. Caur Jū  Dīvs pyrmais sōka meklēt sovas pazudušōs avis. Un tū Jys izdarēja pateišam dīviškeigā veidā: pat kļyudams par vīnu nu mums, leidz pat sovas dzeiveibas atdūšonai par mums un leidz pat realai Sevis atdūšonai mums Euharistijā.

Jo Jezus Kristus byutu tikai genials goreigais mōceitōjs, kaut kas leidzeigs Buddam, ari tod svātdīnes dīvkolpōjums byutu deļ mums lītdereigs atbolsts myusu goreigajā dzeivē. Mes īgyutu nu tō goreigū styprynōjumu, bet atmastu šū goreigū atbolstu ik reizes, kod nūnōktu pi pōrlīceibas, ka poši par sevi varam lyugtīs intensivōk un ar lelōku apmīrynōjumu. Gluži vīnkōrši, mes sōktu meklēt sasatikšonu ar Dīvu un Jō paleidzeibu taidā veidā, kaidu uzskateitu par vyslobōkū.

Bet Jezus Kristus nav tikai Mōceitōjs, Jys ir Dīva Dāls, kurs pats „atnōce meklēt un izglōbt tū, kas pazudis” (Lk 19,10). Jo kaids tic Jam, tam ir jōatzeist Jō tīseibas uz iniciativu Jō kontaktūs ar myusim. Jo Jys lobōk par mums zyna, ar kū un kai myus apveļteit myusu ceļā uz myužeigū dzeivi. Un tōpēc ir kaut kas skaists tymā, ka Jys vēlejās nūteik mums apstōkļus, kurūs ilgojās sasatikt personeigi ar mums. Jo teiši šajōs konkretajōs sasatikšonōs Jys myus meklej un izglōbs!

Myusu realais kontakts ar Jū sōcēs ar kristeibu. Tys nabeja tikai simbolisks rituals, kas pīvīnōja myus Jō izzinēju saimei. Caur kristeibas sakramentu Kristus myus padarēja par Dīva bārnim, par  Sovas dīviškeigō Dāla lūmas leidzdaleibnīkim, kai ari pateišam īsaistēja myus Sovā nōvē un augšanceļšonā – lai taidā veidā padareit myus spējeigus nūmērt grākam un īmontōt myužeigū dzeivi. Bet kristeibai ir tikai tōpēc tik lels spāks, ka Kristus pats tū ir īstōdējis. Pēc Jō grybas kristeiba ir efekteiga zeime myusu pīdzimšonai Dīvam.

Taipat kai mes naspēsim saprast svātōs Mises nūzeimi, cikom nasaskateisim tajā Kristus dorbu, cikom naīticēsim, ka teiši tei ir golvonō svātō vīta, kuru Jys ir īstōdējis deļ myusu sasatikšonas ar Jū. Bet tei nav vīneigō vīta, kurā mes varam sasatikt ar Kristu. Ar Kristu – Pesteitōju mes sasateikam ik reizes, kod ar ticeibu klausamēs Jō mōceibu, ik reizes, kod Jō vōrdā paleidzam tim, kam vajadzeiga paleidzeiba, ik reizes, kod meklejam Jō žālsirdeibu gondareišonas sakramentā. Tūmār svātō Mise ir pati golvonō sasatikšonas vīta ar Kristu.

Kōpēc? Jo svātō Mise myus vyscīšōk saista ar Jō krysta cīsšonu nūslāpumu, caur kuru nūteik myusu sasavīnōšona ar Dīvu. Pīkaļšona pi krysta beja kaut kas daudz vairōk, nakai tikai navaineigi nūnōvātō pravīša cīsšonas. Uz Kalvarijas kolna nūtyka naīspējamais: nu myusu grāku aptraipeitōs zemes Vīns nu mums izarōdēja spējeigs piļneibā pōrīt Pyrmsmyužeigō Mīļojūšō Tāva rūkōs. Tai ka uz krysta Nūmūceitais ir ari Dīva Dāls, mīlesteibai, ar kuru Jys tymā breidī beja pīpiļdeits, ir spēja aptvert myus vysus – jō Dīva Dāla mīlesteiba ir nabeidzama. Lyuk, kōpēc Kristus varēja par Sevi saceit: „Un Es, kod tikšu paaugstynōts pōri zemei, vysus pīviļkšu pi sevis” (J 12,32).

Svātajā Misē atsaklōj Kristus mīlesteiba, atsaklōj tōpēc, lai styprynōt myus tymā, kas lobs, pasorgōt myus nu napatykas un nauzticeibas, izmaineit myus un padareit pēc īspējas leidzeigōkus Kristum. Un tys nūteik tōpēc, ka pats Kristus īstōdēja šaidu sovu Cīsšonu pīmiņu.
„Dorit tū Munai pīmiņai”, Kristus sacēja Pādejū Vakariņu laikā. „Kas ād munu Mīsu un dzer munu Ašni, tam ir myužeigō dzeive, un Es jū pīceļšu postorā dīnā”(J 6,54) – šī vōrdi izskaidroj vyslelōkōs Dōvonas jāgu, kuru Jezus mums atstōja pēc Sovas augšanceļšonōs. Tōpēc ari mes puļcejamēs uz svātū Misi golvonūkōrt svātdīnē, dīnā, kas atgōdynoj mums par Jō augšanceļšonūs.

Es ceru, ka tod, kod jyus tū vysu aptversit, tys pōrlīcynōs jyus nu jauna pīsadaleit svātajā Misē kotru svātdīni, un jyus nameklēsit, kai augstōkmynātais cylvāks, dažaidus tryukumus tōs nūrisē. Tod jaunā gaismā īraudzeisit Bazneicas nūslāpumu un pōrsalīcynōsit, ka Bazneica nav tikai gudra un cīnejama institucija, kas sagloboj un atdzeivynoj vyslobōkōs īprīkšejū kristīšu paaudžu religiskōs praktikas un organizej goreigū dzeivi sabīdreibā. Bazneica ir kaut kas vairōk, nakai Kristus dybynōtō institucija, kurai Dīviškais Dybynōtōjs uzticēja Sovu namaldeigū patīseibu, apsūlēja Sovu klōtbyutni un kuru īkōrtōja  kai pesteišonas leidzekli ar svātū Misi prīkšgolā.

Padūmōsim: jo Bazneicas nūzeime ar tū byutu izsmalta, tod Bazneica byutu vajadzeiga tikai vērs šōs zemes, un beigtu eksistēt Pādejōs Tīsas dīnā. Bet Dīva vōrds skaidri mōca, ka mes – kai Bazneica – asam tikai byuveišonas stadijā: „Jymā (Kristū) vysa ceļtne, kūpā savīnōta, aug par svātu templi Kungam. Jymā ari jyus teikat uzcalti par Dīva mōjūkli Gorā” (Ef 2,21-22). Jo pateišam mes jau tagad asam Bazneica, bet vysā piļneibā par Bazneicu paliksim tikai myužeigajā dzeivē. Tikai myužeigajā dzeivē mes byusim pīpiļdeiti ar Dīva klōtbyutni bez atlykuma, byusim piļneibā „uzcalti par Dīva mōjūkli Gorā”.

Tōpēc runa nav par tū, ka ir tikai jōizmontoj Bazneicas goreigī pakolpōjumi, naapšaubami dereigī pakolpōjumi, jo tī nūdrūšynoj realu pīkļyušonu Kristus Kunga spākam un klōtasameibai. Kotram Kristum ticeigajam ir jōsatīc pēc piļneigas īsasaisteišonas Bazneicā, tai, lai kļyut par tōs naatjemamu sastōvdaļu. Jo Bazneica ir tei Nūmīļōtō, kuru Kristus ir Sev izavēlējis uz vysu myužeibu. Tōpēc, jo mes ilgojamēs pēc tō, lai Kristus byutu myusu Nūmīļōtais uz myužim, pats par sevi saprūtams ir tys, ka  mes ilgojamēs leidzdorbōtīs ar Kristu, vēlejamēs uz vysim laikim byut Jō dybynōtōs Bazneicas daleņa.

Un teiši nu šō vīdūkļa ir jōsaskota uz svātū Misi. Tei ir vyssvareigōkō Dīva dōvona, pasateicūt kurai, mes arvīn vairōk kļyustam par Bazneicu. Dūmoju, ka, jo taidā veidā mes izdzeivōsim svātū Misi, gryuteibas, kuras myus attur nu pīsadaleišonas dīvkolpōjumā, pazuss pošas nu sevis. Un varbyut mes spēsim pat kaut kū uzlobōt tajā atmosferā, kas volda draudzē. Īspējams, ka tod myusim rassīs vajadzeiba pīsadaleit svātajā Misē bīžōk, nakai tikai svātdīnēs. (Nu pr.Jaceka Salija OP grōmotas „Meklējumi ticeibā”)


Bazneica – tei asam ari mes,
voi stōstejums par tū, kōpēc laji Bazneicā ījem tik mozu lūmu.

Mozō laiceigū cylvāku leidzdarbeiba bazneicā golvonūkōrt izrīt nu sovstarpejōs uzticeibas tryukuma. Lelai daļai nu goreidznīkim veļ aizvīn nav beigusēs ēra: „Bazneica – tī asam tikai mes” (vysmoz tai izaskota, verūtīs uz jū dorbim), bet deļ daudzim laiceigajim cylvākim veļ nav sōcīs laikmets: „Bazneica – tei asam ari mes”.

Bīži nūteik tai, ka laiceigī cylvāki izsoka pōrmatumus, ka prīsteri nagryb jūs klauseit, naprosa jim padūmu, nagryb realizēt jū prīkšlykumus. Bet nu ūtras puses, daudzi prīsteri ir saryugtynōti par tū, ka laji ir bezcereigi pasivi, ka jī nikū nagryb dareit. Prīsteri beistās kaut kū pīdōvōt draudzes lūceklim, jo zyna, ka jī tai voi tai tū nauzajims. Šaida situacija reizem atgōdynoj burvju riņki. Bet tymā pat laikā draudzes dzeive pakōpeniski pamērst un apsastōj.
Lai izaraut nu šō burvju lūka, pyrmom kōrtom ir vajadzeigs apsazynōt, ka Bazneica asam mes vysi. Tūmār tū navar paveikt tikai teoretiski. Laiceigajim cylvākim ir jōsajyut, ka jī ir svareigi. Jim ir jōjyut tys, ka jī ir leidzatbiļdeigi par Bazneicu na tikai deklarativi.

Sovas apzineigōs kristeigōs dzeives īsōkumā es sajēmu lelu uzticeibu un man beja jōuzajem zynoma atbiļdeiba. Myusu prāvests mums ļūti uzaticēja, reizem lykōs, ka pat pōrōk „ļūti”. Jys uzdeve mums dorbus, kuri lykōs deļ mums par sarežgeitim, bet vālōk izarōdēja, ka – ar prāvesta paleidzeibu – nimoz nabeja tik naizpyldami. Tys myusim deve stimulu dorbōtīs tōļōk.

Šudin, vyspōrejā nauzticēšonōs atmosferā, bīži vīn uzaticēšona ir vyspyrms jōnūpeļnej. Un golvonais šōs problemas atrisynōjums gulstās uz prīsteru placim. Jim pyrmajim ir jōdūd signals sovim draudzes lūceklim, ka nu jim ir atkareiga laiceigū īsaisteišona Bazneicas kūpīnas veidōšonā. Pēc tam ir jōmeklej veids, kai praktiski parōdēt lajim, ka prāvestam ir svareigi zynōt jūs vīdūkli. Īsōkumā tōs varātu byut kaidas anketas, kurōs ir uzstōdeiti vīnkōrši, bet draudzes dzeivei svareigi jautōjumi.

Vyslobōkō prīsteru un laju sadarbeiba nūteik tajōs draudzēs, kur prāvests ļaun sovim draudzes lūceklim izrōdeit iniciativu un ļaun realizēt jūs īceres. Prāvesta lūma taidā gadejumā ir tikai sekōt dažaidim draudzes pasōkumim un smolkjyuteigi uzraudzeit, voi tī vad uz lobu (prūtams, napīcīšameibas gadejumā īsajaucūt ar sovu padūmu).

Ir daudzas draudzes, kurōs laji ir lels atbolsts Bazneicas dzeivē, un na tikai draudzes prāvesta goreigōs apryupes prīkšmati. Ir ļūti breiniškeigi, kod draudzes padūme pylda sovas kanoniskajūs lykumūs paradzātōs funkcijas. Bet taidas draudzes padūmes ir lels ratums. Tū var ari saprast, jo daudzi prīsteri un draudzes lūcekli veļ pa īrodumam dzeivoj „padūmju laikūs”, un prīsteri beistās, ka draudzē varātu byut beztbiļdeigi un napīdīneigi cylvāki, kai nazkod Čekas ziņōtōji. Bet uz bailem nikō stabila uzbyuvēt navar...

Myusdīnu cylvākim ir vajadzeigs kaids, kas veļtej jim nadaudz sova laika, jī vēlejās tikt izklauseiti. Un laiks šudin var byut vyslelōkais dōrgums, kuru mes varam veļteit ūtram cylvākam. Myusu sovūs pīnōkumūs aizjimtajim draudžu prāvestim bīži vīn šaida laika gluži vīnkōrši nav. Un, jo jim byutu vairōk taidu laiceigu leidzstrōdnīku, prīsterim byutu vairōk laika deļ pazudušajom avim. (Z.Nosovskis)

Aglonas Bazilika © 2016
Izveidots: provincentrs.lv