Parostō liturgiskō laika 18. svātdīne
Kunga Pōrsameišonas svātdīne

Myužeigais Dīvs, „ikvīns lobums un ikvīna piļneiga dōvona nōk nu augstīnes un nūsalaiž nu gaismas Tāva, kuram nav pōrmaiņas, pat pōrmaiņu ānas” (Jk 1,17). Bet ir vīna dōvona, kas myusim, kai Tovim bārnim, ir vajadzeiga vairōk par vysu: spēja mīļōt Tevi kai myusu Dīvu un Tāvu, un myusu tyvōkū, kai sevi pošu. Kungs, rodi myus nu jauna, dūd myusim myusu gaitōs kaut nadaudz nu Tovas naizsmeļamōs mīlesteibas. Lai mes tū bogōteigi varam dūt par svēteibu myusu tyvōkajim, myusu draugim un īnaidnīkim. Mōci myusim aizvīn vairōk, kaids ir mīlesteibas nūslāpums vysūs patīsajūs kristīšūs: jī mīļoj, jo Tu pyrmais esi jūs īmīļōjis.
Mes Tevi lyudzam, Kungs, dori myus par šaidas mīlesteibas nesējim!
Amen.



PŌRDŪMOM

Jezus šudin myusus aizvad augstā kolnā. Kotru atseviški. Tys nav Karmela kolns, nav ari Tabora kolns; bet ceļš uz tō vērsyuni ir myusu dzeive. Nu tod īsim uzzynōt, kū tī pīdzeivōja Jezus mōcekli! Īsim jūs pādōs!

Uz kurīni mes ejam? Kas ir myusu dzeives ceļa mērkis? - Ceļš vad kolnā, voi pretim dabasim. Taitod: ceļa mērkis ir  Dabasu Vaļsteiba.

Mes navaram atpalikt nu Mōceitōja, jo tikai Jys var myusus aizvest uz mērki. Cytaidōk īkrissim bezdibinī. Voi mes grybam uzkōpt šymā kolnā? – Jā gon, mes ļūti grybam sasnēgt tō vērsyuni. Jo atsagrīzšona atpakaļ, - tei ir nūkōpšona īlejā, kur ir tuksness un pazusšona. Par laimi, mes naasam šajā uzkōpšonā vīni poši. Ir ari veļ cyti. Un, jo tī ir Kristus apostoli, tod jī myusim paleidzēs, vajag tikai jūs klauseit.

Kō tōd mes beistamēs? Varbyut myusu nosta ir par smogu? – Bet mes tok šajā ceļā asam kūpā ar Jezu, un Jys ar mīlesteibu myusim apgolvoj: „nasabeistit”. Tiksim golā ar vysu, jo Kristus ir ar mums.

Kū tys nūzeimoj: byut kūpā ar Jezu? – Tys nūzeimoj, byut kūpā ar Karali, byut Jam padūtam, jo: Jam pīdar vaļdeišona, vara un gūds.

Kōpēc Kungs ir myusu Karalis? – Tōpēc, ka Jys ir lobs un: Jō vaļdeišona ir uz myužim, un tei nasamaineis, un Jō vaļdeišonai nabyus gola.

Vysim zemes vaļdnīkim un jū vaļdeišonai ir sovs gols, un jūs vareneiba aizīt aizmērsteibā. Vysa ciļvēces vēsture rōda, kai beidzās ceiņa par vaļdeišonu vērs zemes, un kas nūtyka pēc lelajim karim: imperijas kryta, valdnīki aizgōja un nikō palīkūša naatstōja.

Jezus Kristus ir Vyspasaules karalis, un Jō vaļsteiba ir myužeiga. – Pēc tōs tod mes ari tīcamēs!

Kod ar myusu Pesteitōja paleidzeibu byusim sasnāguši sova ceļōjuma pādejū mērki: Jys pasarōdeis myusim Sovā slavā un gūdeibā. Un nu mōkūnim atskanēs Tāva bolss: „Tys ir muns mīļōtais Dāls, kurs man labpateik” (Mt 17,5). Un, jo mes Jū byusim klausējuši, tod redzēsim Dīvu vaigu vaigā.
(Alina Girjatoviča)


***

Kunga pōrsameišona.


Kunga Pōrsameišonas svātki atklōj myusim Dīva radeitōs radeibas slavu. Na tikai Kristus šajā dīnā pasarōdēja sovim mōceklim Tāva gūdeibā, sovā dīviškeigajā slavā: Evaņgelijs myusim soka, ka dīviškeigō gaisma plyuda nu Jō fiziskōs mīsas un nu tō apgērba, kas beja Jam mugurā, izstorojūt uz vysu, kas beja Jam apkōrt.

Kunga Pōrsameišonas svātkūs mes radzam, kaidu spūžumu ir aicynōts izstorōt šys myusu materialais pasauļs, ar kaidu slavas spūžumu tam ir jōmirdz Dīva Vaļsteibā, Kunga gūdeibā…. Un jo mes nūpītni un uzmaneigi pījemam tū, kas myusim teik atklōts, myusim vyspiļneigōkā veidā ir jōizmaina myusu attīksme pret vysu radzamū, pret vysu aptveramū; na tikai pret ciļvēci, na tikai pret ciļvēciskū kermeni, bet pret vysu, kas ir aptverams, saradzams un sataustams ar myusu juteklim… Vysam tam ir jōkļyust par Kunga žēlesteibas īmīsōšonōs vītu; un vysam kaut kod, laiku beigōs, ir jōīnōk šajā slavā un jōstoroj šōs slavas spūžumā.

Ari myusim, cylvākim, ir ļauts tū zynōt; myusim, cylvākim, ir ļauts na tikai tū zynōt, bet ari byut par Dīva leidzstrōdnīkim Dīva radeitōs radeibas apgaismōšonā… Mes svētejam zemes augļus, svētejam yudini un maizi, mes – prīsteri – pōrvēršam maizi un veinu Kunga Mīsā un Asnī; Bazneicas ītvorūs tys jau ir Kunga Pōrsameišonas un Pasarōdeišonas breinuma īsōkums. Šō pasauļa materija, kas caur cylvāku naticeibu un nūdeveibu ir nūdūta izniceibai, nōvei un sabrukšonai, caur myusu ticeibu teik atdaleita nu šōs izniceibas un nōves, un atdūta Dīvam, teik nu Dīva pījimta, un Dīvā pateišam teik pōrvārsta jaunā radeibā.

Bet tam ir jōizaplota tōli ōrpus dīvnoma: vysam, kas ir pakļauts cylvākam, ir jōteik nu jō svātdareitam; vyss, pi kō mes strōdojam, kam pīsaskaram, vysi sadzeives prīkšmati – vyss var kļyut par Dīva Vaļsteibas daļu, - jo šei Dīva Vaļsteiba byus myusūs un storōs, kai Kristus gaisma, tei izaplateis uz vysu, kam mes pīsaskaram…

Padūmōsim par tū, ka mes naasam aicynōti pakļaut sev dobu, mes asam aicynōti tū atbreivōt nu izniceibas, nōves un grāka, atbreivōt tū un atgrīzt tai saskaņu ar Dīva Vaļsteibu. Un tōpēc sōksim apdūmeigi un ar gūdbejeibu izaturēt pret vysu šū materialū, radzamū pasauli, un kolpōsim tajā kai Kristus leidzstrōdnīki, lai pasauļs sasnāgtu sovu gūdeibu un lai caur myusim vyss materialais kolpōtu Dīva gūdam.


***

Godōs, ka cylvāks, kuru mes labi pazeistam, kurs myusim ir tyvs leidz pādejam seikumam, pēkšni nūsastōj myusu prīškā taids, kaidu mes jū nikod naasam redzējuši, kaidu nikod naasam sajutuši. Tys godōs tod, kod myusus leidz pošim sirds dziļumim skar mīlesteibas atklōsme, kod mes piļneigi nu jauna īraugam cylvāku – radzam jū taidu, kaidu jū redz Dīvs: slavā un gūdeibā, tys ir, nu jō sirds dziļumim storojūšū Dīva vaigu, kas parosti nu myusim ir it kai apslāpts caur myusu ciļvēciskū oklumu un napiļneigumu.

Bet godōs ari tai, ka mes cylvāku īraugam pavysam nu jauna tod, kod jū pošu skar taids īkšejais prīks voi īkšejōs bādas, ka nu pošim jō sirds dziļumim izplyust gaisma. Godōs, ka prīks cylvāku pōrveidoj, bet godōs ari tai, ka galejōs sōpju voi bādu šausmas skar cylvāka pošus dziļumus un nu turīnes izplyust atpakaļ kai gaisma, kod šei nalaime, šōs sōpes nav saisteitas ar ryugtumu, ni ar atrībeibu, bet palīk cylvākā kai atteirejūšas krystā pīkaļšonas sōpes.

Nu šim pīmārim mes varam saprast, kas nūtyka uz Tabora kolna, kod Kristus stōvēja storp Mozu un Eliasu, nu kurim vīns  beja Lykuma pōrstōvis, bet ūtrais – vysu pravīšu pōrstōvis, un runōja ar jim par tū, kam tagad ir jōnūteik, par tū, ka Jys tagad īs nōvē, tyks pīkolts krystā dīviškōs mīlesteibas uz pasauli un pasaules pesteišonas dēļ. Un šymā breidī nu dabasim nūsalaide Dīviškeigō gaisma, kas apjēme vysu Jō byuteibu, un par atbiļdi tam sōka storōt vysa Jō cylvāka doba, kas tyka atdūta leidz golam Dzeivajam Dīvam.

Un Jō mōcekli tod īraudzēja, Kas Jys ir: Dīva Jārs, kurs pīkolts pi krysta pasaules pesteišonai veļ leidz tam laikam, kod šys pasauļs tyka radeits.. Deļ tō, lai īnōkt šymā redzējumā, jim pošim beja kaut kaidā mārā jōpīsabīdroj tam, kas nūtyka. Bazneicas tradicija vēstej, ka šī trejs mōcekli pōrstōvēja: ticeibu, mīlesteibu un taisneigumu. Un, lyuk, ar sovas byuteibas dziļumim jī uztvēre kaut kū par nūteikūšū, īraudzēja gaismu, kas izstorōja nu Kristus uz vysu apkōrtni, kas padarēja Jō apgērbu snīgboltu, kas apspeidēja vysu apkōrtni un izraisēja vysūs atbiļdes reakciju un atsauceibu. Un jī īnōce Dīva gūdeibā, tymā pošā mōkūnī, kurs apjēme Sinaja kolnu tod, kod Dīvs runōja ar Mozu, kai ar Sovu draugu; un jim beja tik labi, ka nikō cyta vairs navajadzēja, izjemūt vēlēšonūs byut Kunga gūdeibas spūžumā.

Bet mōcekli nauztvēre īmesli, jī nauztvēre tū, ka jim tikai tōpēc taidā veidā tyka atklōta Kunga gūdeiba, ka jūs Mōceitōjs, Kungs un Draugs devēs nōvē; jim grybējōs palikt šajā prīkā, nikod naaizīt nu pōrsamejušō Kristus: bet teiši šōs škēršonōs dēļ Mozus un Eliass beja atnōkuši runōt par tū ar Pesteitōju. Un, kod mōcekli grybēja palikt tai uz vysim laikim, Kristus jim atbiļdēja: „Nā!”, un aizvede jūs uz īleju: nu Tabora kolna slavas uz zemes nabadzeibu, uz šōszemes tragedijas šausmom. Jī tī satyka tāvu, kurs beja izmysumā, naspādams glōbt sovu dālu; jī tī satyka cytus Kunga mōcekļus, kuri nikō naspēja paleidzēt izmysušajam tāvam un jō bārnam.

Tabora kolns, slava, ir nasaraunami saisteits ar atsagrīzšonu tymsumā un ar krystā pīkaļšonu, ar nōvi, ar Kristus nūkōpšonu eļnē. Un tikai pēc tam, kod vyss byus nūticis, Kungs augšanceļsīs jau napōrejūšajā gūdeibā un slavā.

Ari myusim ir jōsaprūt, ka tod, kod myusim teik dūts redzēt cylvāku voi Dzeivū Dīvu šajā slavā, - tys nūrōda, ka ari mums ir pīnōcis laiks, īsaskotūt Tabora kolna nūslāpumā, īīt pasaulē, tragisma pylnajā pasaulē, pasauleigajā tymsumā, lai īnest tī tū gaismu, kas speid ari tymsā un kurai tymsa naspēj pretōtīs. Tys ir myusu aicynōjums, taipat kai tys beja Kristus mōcekļu aicynōjums un poša Kristus darbeibas mērkis.
(Nu Surožas Antonija spredikim)

Aglonas Bazilika © 2015
Izveidots: provincentrs.lv