PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA 16. SVĀTDĪNE

Lyugšona.

Uzklausi mani, Kungs, kod es lyudzu par tim, kuri ir maņ dōrgi, par vysim, kurus šymā breidī īdūmoju. Esi jim klōt vysōs jūs bādōs un ryupēs. Paleidzi jim ar sovu atpesteišonas žēlesteibu. Ar paļōveibu es uztycu jūs vysus Tovai žālsirdeigajai mīlesteibai.

Pīmini, Kungs, vysus, kuri par mani īdūmoj, vysus, kuri ir bejuši pret mani laipni, vysus, kuri ir nūdarejuši maņ pōresteibu, voi kurim es pats asu nūdarejis pōri ar sovu ļaunumu voi naizpratni. Dōvoj mums vysim žēlesteibu byut īcīteigim vīnam pret ūtra kļyudom un paleidzi mums panest vīnam ūtra nostas.

Apsažāloj ari par mums dōrgu cylvāku dvēselem, kuri ir aizgōjuši pyrms mums. Dōvoj jim mīru un laimi kūpā ar Tevi.
Amen.
(Nu lyugšonu grōmotas „Tavā vārdā”)


PŌRDŪMOM

Pr. Tomašs Horaks ”Leidzeiba par cereibu”

Divi vīdūkli: optimistiskais un pesimistiskais.
Naseņ man beja īspēja pīsadaleit sarunā, kurai es beju dreižōk skateitōjs, nakai vīna nu streideigajom pusem. Jo tys beja streids: voi pi myusim ir tagad lobōk dzeivōt, voi slyktōk, nakai vairōkus godus atpakaļ. Vīns nu runōtōjim uzskaiteja vysu, kas pa pādejim godim ir izamainejis uz lobū. Ūtrs, pījimdams šū patīseibu, tūmār pībylda: „Tys ir tai, bet…” Obi divi jī runōja par patīsom lītom, par faktim. Obim jim beja sovā ziņā taisneiba. Bet voi var byut divas dažaidas „patīseibas”? Divas dažaidas taisneibas? Mes asam redzējuši lelōkajōs piļsātōs automatiskōs videokameras, kas īroksta kusteibu īlōs. Taida kamera „redz” vysu laiku vīnu un tū pošu īlas gobolu un rōda šū biļdi naatkareigi nu tō, voi īla ir tukša, voi ari tī ir nūticis kaids nagadejums. Vōrdu sokūt - automats. Bet, kod kinokameru pajem rūkōs cylvāks, jys vērzej objektīvu uz tū, kas jū golvonūkōrt interesej, izsauc jō ziņkōreibu, aizraun, pōrsteidz. Kameras operators ar tū pošu skotu var dažaidi manipulēt, palelynōt tū un izmainiet tū, kas nav izadevis. Taipat reagej ari kotrs nu mums: mes radzam vysu, bet īvārojam tikai dažas lītas. Bīži vīn tys, kas ir mozs, myusim izalīk lels un myusus šokej. Un cytreiz ūtraidi – leli nūtykumi palīk naīvārōti.

Optimisms un Evangelijs.
Kū gon myusim šudiņ Evangelijā pastōsteja Jezus? Es dūmoju, ka leidzeibu par nazōlem optimisti un pesimisti saprota dažaidi. Pesimists pasaceis: „Tai, ari Jezus atzeist, ka satans ir īsējis ļaunumu šajā pasaulē. Pasauļs ir ļauns, un mes tī nikō navaram izlobōt. Un Dīvs ari nadūmoj nūvērst ļaunu, jo soka: Atļaunit obim augt leidz pļōvei.”

Tūtīs optimists saceitu: „Lai ari nu vysa kvīšu lauka sanōks vairōki kyuli nazōļu, tūmār laukā ir papylnam kvīšu. Bet ļaunums?” – pēc optimista dūmom: „lielajā, zaļajā labeibas teirumā pat vīns kyukuļa zīds kreit acīs. Bet tys ir tikai vīns.”

Voi Jezus beja optimists, voi pesimists? Vīna nu pesimista īpašeibom ir pacīteibas tryukums. Jys grybātu vysu nūkōrtōt nakavejūši, ļaunumu, vysu ļaunumu – iznycynōt. Jezus stōstejumā saiminīka kolpi ir pesimisti – jim tryukst pacīteibas. Optimista pazeime ir pacīteiba. Jys ir pōrlīcynōts, ka lobais ir spēceigōks, iztureigōks, vyspōreigōks – un nav īmesļa panikai. Ļaunums, kai tys kyukuļa zīds, nūzīdēs. Lobais – kai kvīšu vōrpa, dūs augļus. Lelōkus voi mozōkus, agrōk voi vālōk – bet dūs. Un Jezus? Kas ir Jezus? Optimists voi pesimists? Jo izrōda atteiceibā uz ļaunumu pacīteibu – ir optimists. Ļūti skaists ir pyrmais šōsdīnas lasejums par lobū, pacīteigū un žālsirdeigū Dīvu: „Tu, varenais Valdnīk, tīsoj ar lānprōteibu un vodi myus ar lelu mīlesteibu. Tu mōceji sovu tautu, ka taisneigajam pīsanōk byut lobam pret cylvākim.”

Kristeigō cereiba.
Kristītis, eists kristītis ir optimists. Taida ir myusu, kristīšu cereiba: pōrlīceiba, ka lobais ir spēceigōks, iztureigōks, vysaptverūšōks – un tōpēc nav īmesļa panikai. Un kas tod ir ar izteicīni: „Cereiba ir muļķa mīrynōjums?” Šys izteicīņs apstyprynoj taida cylvāka muļkeibu, kurs gaida tikai laimeigu gadejumu, laimeigu lūzi. Jo kaids grybātu veidōt dzeivi tikai, pasaļaunūt uz gadejumu, taidu gryuši nūsaukt par gudru. Kristeigō cereiba napasaļaun uz gadejumu, bet uz lobō Dīva spāku – Jys ir myusu cereiba.

Atsagrīzsim pi sarunas par myusu laikim. Taidu sarunu ir daudz, ļūti daudz. Un es dūmoju: nu kurīnes myusūs ir tik daudz pesimisma? Kōpēc myusim tik ļūti tryukst cereibas? Un atbyldu pats sev: Sakla ir myusu ticeiba, pavirša ir myusu lyugšona – tōpēc pavysam vōja ir myusu cereiba. Dīvs daudzim ir tikai dekoracija sevišķam gadejumam. Mes aizmērstam lyugšonas un sakramentus. Nu ūtras puses – lela ir myusu īdūmeiba: mes uzatycam sovim cilvēciskajim spākim, sovai gudreibai un atjauteibai vairōk, nakai Dīva spākam un labesteibai – un asam vīlušīs. Taida cereiba sabērst putekļūs, jo tei ir napareiza un beistama cereiba. Jezus myusim šudiņ stōsteja leidzeibu par… Teišam, par kū? Par nazōlem labeibas teirumā? Voi par tū, ka tūmār kvīšu ir vairōk, un tī dūs zaltainus un seitynojūšus gryudus? Tōpēc šōsdīnas Evangelijā mynātajai leidzeibai es dūtu nūsaukumu: „Par cereibu”. Jezus ir optimists. Cytaidōk Jys naītu uz sasatikšonu ar Judasu, Kaifasu, Pilatu. Uz sasatikšonu ar krystu. Un augšanceļūtīs – uzvarēja! Bet ari kai uzvarātōjs atļaun augt gon kvīšim, gon nazōlem ari tōļōk. Jys nasadadzynōja sovu cīsšonu gunī ļaunumu, kū redzēja sev apkōrt. Tōpēc: Byut kristīšam – nūzeimoj byut cereibas pylnam optimistam. Optimistam pat tod, kod mums apkōrt mōjoj ļaunuma nazōles. Es jums vēlēju taidu optimismu. Taidu – smogu cereibu vēlēju sev un tev. Taidu cereibu, kura ļaun myusim saglobōt gora spāku kotrā sadursmē ar ļaunumu un grāku.