PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA XXI SVĀTDĪNE

Dabasu Tāvs, šudin, īsōcūt sovus dorbus un pīnōkumus, mes lyudzam Tovu paleidzeibu un svēteibu. Bez Tovas paleidzeibas mes nikō naspējam izdareit. Bez Tovas svēteibas pat myusu vyslobōkais dorbs byus veļteigs. Bet pat tod, kod myusim škīt, ka veicās, mes varam nūdareit daudz ļaunuma cylvākim un sabīdreibai. Tōpēc, Tāvs, pasorgoj myus, ka mes nanūdareitu ļaunu tim, kuri ir nu myusim atkareigi.
Paleidzi myusim byut nūdereigim, pylnim mīlesteibas un vairōk ilgōtīs dūt, nakai jimt.

Paleidzi, Kungs, ari lyugt pīdūšonu vysod, kod vīn mes asam kaidam nūdarējuši pōresteibu.

Dabasu Tāvs, paleidzi mums šudin vysōs šajōs lītōs. Tū lyudzam myusu Kunga Jezus Kristus vōrdā. Amen.
(Nu grōmotas ”Lūgsim Dievu”)



PŌRDŪMOM

Kungs, pi kō lai mes ejam? Tev ir myužeigōs dzeives vōrdi.Un mes īticējam un pazynam, ka Tu esi Dīva Svātais.” (J 6,68-69)
. Taids uzticeibas un mīlesteibas aplīcynōjums atskaņ nu Pītera lyupom krizes breidī, tod, kod daudzi mōcekli atstōj Jezu, jo jim Jō volūda līkās par daudz „cīta”, nasaprūtama.

Ari myusim uznōk kārdynōjumu, šaubu, apnykuma, ticebas vōjuma breiži. Tī ir tod, kod myusu skar pasauļa ļaunums, kod nūmērst kaids tyvinīks, kod vystyvōkais cylvāks myusus pīviļ, kod asam vīlušīs Bazneicā –prīsteru voi ticeibas brōļu napīdīneigōs reiceibas dēļ. Taidōs reizēs myusim līkās, ka ari mes asam gotovi ticeibā un mīlesteibā saukt uz Jezu, taipat kai tū darēja Pīters gryutajā breidī. Tūmār tys tai nav. Jezus soka, ka „nivīns navar nōkt pi Manis, jo tys jam nav ļauts nu Tāva”. Pītera aplīcynōjums ir paļōveigōs ticeibas rezultats, un tei ir Tāva dōvona. Jezus runoj par dōvonu, kuru mes navaram izavēlēt. Kod Tāvs pasnēgs šū dōvonu? Kaidā veidā mes tiksim pīvylkti pi Jezus? Kam šei dōvona teik īdūta? Mes labprōt grybātu īīt Dīva dūmōs, saprast apdōvynōšonas logiku, izprast Jō lāmumus, Jō izvēli… Tūmār myusim ir jōpījem tys, kū Jys gryb myusim dōvōt.

Mes bīži vīn dūmojam, ka tī asam mes, kas nōkam pi Jezus, ka mes asam tī, kas gryb Jam sekōt, un ka tī asam mes, kas vysu izdareisim Jezus dēļ. Mes dūmojam, ka iniciativa izīt nu myusim. Bet varbyut vajag ar pazemeibu pījimt tū, ka vyss ir atkareigs nu Tāva, kurs myusus pīvalk pi sova Dāla? Pazemeibai myus ir jōpamudynoj uz tū, lai mes veļ naatlaideigōk lyugtu žēlesteibu tikt pīvylktim pi Jezus. Tod mes ari varēsim sekmeigōk leidzdorbōtīs žēlesteibai, lai byut tyvōk Jezum, lai Jū lobōk īpazeit un vairōk īmīļōt.

Aplīcynōjums „Pi kō lai mes ejam? Tev ir myužeigōs dzeives vōrdi” nadreikst byut sentimentala aizkustynōjuma izraiseits, bet tam ir jōbyun ticeibas, mīlesteibas un paļōveibas aplīcynōjumam, kas varēs myus padareit spēceigus. Aplīcynōjums, kurs myus tyvynōs Jezum, ir dōvona, kas sajimta nu Tāva. Gryutajūs dzeives breižūs, kārdynōjumu, šaubu voi apnykuma laikā smeļsim sev spāku šajā aplīcynōjumā.
(Jurs Latavecs OP)


***

Lai piļneibā saprast, kū nūzeimoj izteicīņs: „myužeigōs dzeives vōrdi”, vyspyrms ir jōīsaklausa tymā, kū sacēja Jezus: „Vōrdi, kū Es jums sacēju, ir gors un dzeiveiba”. Jō vōrdim ir dzeivynojūša nūzeime deļ tim, kuri tim tic. Šajūs vōrdūs ītvartō jāga ir tik dziļa, ka myusus pōrjem bailes tim sekōt. Tōpēc pōrdūmōs apsastōsim tikai uz šō dziļō bezdibiņa molas.

Pītera vōrdi: „Kungs, pi kō lai mes ejam? Tev ir myužeigōs dzeives vōrdi” izsoka pōrlīceibu, ka Jezus ir vīneigais dzeives Mōceitōjs. Bet ir tik daudz dažaidu mōceitōju, kuri myusim mōca, kai vajag dzeivōt. Atsarūn ari taidi, kuri uzspīž cylvākim kaidu dzeives veidu un uzskotus. Tū labi varam redzēt pi myusdīnu jaunatnes, kura – nu vīnas puses – cenšās saglobōt naatkareibu, bet nu ūtras – bezryupeigi nūkļyust sovu elku sekōtōju pulkā.

Mōceitōju, kuri mōca un rōda, kai jōdzeivoj, ir daudz, bet ir tikai vīns Mōceitōjs, kurs spēj parōdeit dzeives mērki. Tikai Jezus ir spējeigs atbiļdēt uz jautōjumu: „Deļ kō cylvāks dzeivoj?”

Dzeives rūkasgrōmotōs, kuras ir sarakstējuši dažaidi autori, vīnmār ir pādejō nūdaļa, pat tod, kod autors tū ir ignorējis. Jo kaids mōceitōjs sovā mōceišonā napīmiņ nōvi, tei tūmār ir klōtasūša, bīdejūt ar tukšumu, klusumu un tymsu. Jezus mōceiba naatmat nōvi, bet tei nav „pādejō nūdaļa”. Jō vōrdi ir par nasabeigšonu un par namērsteibu. Jō vōrdi ir „myužeigōs dzeives vōrdi”. Tikai Jys pasoka vōrdus, kas ir gors un dzeiveiba.
Kungs, pi kō lai mes ejam?

Pi kō lai mes ejam?

Jezus euharistiskōs mōceibas nūbeigums ir nadaudz pōrsteidzūšs. Varātu liktīs, ka tymā byutu jōbyun kam vairōk par svātū Komuniju, par napīcīšameibu pījimt sakramentus. Mes tai asam pīroduši tū dzērdeit daudzūs sprediķūs un rekolekciju apcerēs. Bet Jezus sovā pamōceibā par Euharistiju lelōku uzsvoru līk uz ticeibu, uz paļōveibu un cīšōkōm saitem ar Dīvu, nakai uz pošu „sv. Komunijas baudeišonu”. Šajā ainā kulminacijas punkts ir tōs nūslāgums: ticeibas pōrbaude, kurai tyka pakļauti apostoli.

Daudzi Jezus mōcekli šū pōrbaudejumu naizturēja. Jim Jezus runa lykōs par daudz cīta, un jī naspēja tū ni saprast, ni pījimt. Varbyut jī par daudz uzaticēja sev, sovai logikai un prīkšstotim? Varbyut jī par moz pazyna Jezu, par moz Jū mīļōja, beja par daudz tōli nu Jō? Bet varbyut jymūs beja par moz goreiguma un par daudz „mīseiguma”? Te naīt runa par fiziskū mīseigumu, kas ari ir naatjemama ciļvēces sastōvdaļa un nōk nu Dīva, bet gon par dzeives veidu pēc šō pasauļa parauga – preteji Dīva grybai. „Mīseigī” cylvāki ir tī, kuri vairōk vērtej sevī tū, kas ir nu šō pasauļa, kas ir jūs pošu, grēceigais, nakai tū, kū myusim pīdōvoj Dīvs.

Goreigō dzeive veidojās nu Dīva Vōrda uzklauseišonas. Pateišam, daudzi nu myusim ir kaut reizi pīdzeivōjuši tū, cik ļūti myusūs pasadzilinoj ticeibas un lyugšonas dzeive, cik vīgli un prīceigi myusim ir saglobōt Kristus mōceibu un bausleibas, kod sōcam cīšōk sasatikt ar Dīva Vōrdu, kod bīžōk pajemam rūkōs Svātūs Rokstus un na vīn tūs losam, bet ari pōrdūmojam tūs un mēginojam atbylstūši reikōtīs. Teiši ar ticeibu uzjimtais Dīva Vōrds ir Dīva dzeives olūts myusūs. Bez Dīva Vōrda nav ni ticeibas, ni eistas dīvbejeibas, ni kristeigas dzeives. Tys ir seviški jōuzsver, jo daudzi cylvāki apsarūbežoj ar taidu dīvbejeibu, kas bolstōs tikai uz sakramentaliju praktikom: uz dažaidu formulu, lyugšonu, litaniju, krūneišu skaiteišonu. Atrauteibā nu Dīva Vōrda šōs praktikas kļyust naaugleigas, tukšas un zaudej sovu pyrmatnejū jāgu. Vōrdu sokūt, jī īt gon pakaļ Kristum, bet gorā ir tōli nu Jō – taipat kai tī mōcekli, kuri atstōja Jezu, jo jim nabeja ni eistas ticeibas, ni Dīva dzeives.

Ar kū tod izacēle tī apostoli, kuri, nasaverūt uz tom pošom intelektualajom gryuteibom Kristus mōceibas saprasšonā, tūmār palyka pi Jō? Jī izacēle ar tū, kas ir vyssvareigōkais: ar ticeibu un Dīva un Jō Vōrda īpazeišonu. Teiši uz tū aicynoj svātais Pīters: „Kungs, pi kō lai mes ejam? Tev ir myužeigōs dzeives vōrdi. Un mes īticējam un pazynam, ka Tu esi Dīva Svātais.” Pareizi: pi kō lai mes ejam ar sovom dzeives ryupem, šaubom un prīkim, jo na pi Kristus? Daži cylvāki meklej risynōjumus un atbiļdes horoskopūs, cyti – parapsihologijā, jogā voi kaidā religiskā sektā, veļ cyti sovu namīru slōpej ar alkoholu, narkotikom un diskotekōs. Bet nikas nu tō vysa naspēs piļneibā apmīrynōt cylvāka tīksmes un vajadzeibas.

Tūtīs Kristus, kurs ir Mīlesteiba, spēj dūt cylvākam vysu, un pat veļ vairōk. Problema pastōv tymā, ka mes bīži vīn nazynam, ka Jys vēlejās myusim kaut kū dūt un naprūtam dōvōtū pījimt. Tōpēc vyspyrms myusim ir jōsaceņš Jū īpazeit, lai zynōtu, kas Jys ir un kū vēlejās myusim dōvōt. Apostoli tū zynōja, un tōpēc palyka pi Jezus. Daudzi nu myusim, pat tī, kas regulari apmeklej bazneicu, tū zyna tikai vyspōreigūs viļcīņūs, myglaini. Tōpēc ari ir tik daudz šaubu un naticeibas, tik daudz vērspuseiguma un vīglprōteibas myusu religiskajā stōjā, tik daudz tukšuma goreigajā dzeivē. Kristus gryb šū tukšumu pīpiļdeit. Voi mes Jam tū ļausim?
(Pr. Mariušs Pohls)

Aglonas Bazilika © 2015
Izveidots: provincentrs.lv