PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA 25. SVĀTDĪNE

Es eju pa sovu ceļu, un Dīva spāks ir muns atbolsts, Dīva vareneiba – muns aizsorgs, Dīva gudreiba – ceļa rōdeitōja, Dīva acs mani voda un Dīva auss ir munu vōrdu līcineica.

Lai Dīva vōrdi ir vīnmār uz munom lyupom, lai Dīva rūka mani sorgoj, lai ceļš, kas vad pi Dīva, atsaver munā prīškā, lai Dīva vairūgs mani aizsorgoj, lai naradzamī Dīva karapulki mani izglōb nu vysim sātana slozdim, nu ikvīna natykuma, kas varātu pajimt mani vērdzeibā, nu vysim, kas vēlej ļaunu.

Kai eisā ceļā, tai tōlā, kai vīnam ejūt, tai kūpā ar daudzim, lai kotru reizi Kristus ir pōr mani, lai Jys mani sorgoj tai, ka muna kolpōšona vainagōtūs bogōtim auglim.
(Sv. Patriks)


PŌRDŪMOM

Cylvāks meklej Dīvu, kod jam ir kaida vajadzeiba; sauc uz Jū, kod vajadzeiga paleidzeiba. Zynōdams tū, ka Dīvs ir debesīs, cylvāks sovus saucīņu raida uz turīni un mēginoj tī atrast Dīvu. Cylvāks cerej atrast debesīs varenu, stypru un slavas pylnu Dīvu, piļneiga mīra un absolūtas laimes Dīvu. Cīsšonōs, vōjumā, namīrā un nōves brīsmēs cylvāks sauc uz Dīvu, lai Jys izraun tū nu tymsōs īlejas un dūd vītu zōlainōs ganeibōs. Cylvāks vēlejās, lai Dīvs atceļ gryuteibu un cīsšonu pylnū šōszemes liktini un ļaun jau te – vērs zemes - izbaudeit dabasu mīru un laimi.

Daudzejī, kas tai meklej, nikō naatrūn, un tī, kas tai sauc, nasadzērd atbiļdi. Īspējams tōpēc, ka meklej Dīvu par tōli un na uz tō ceļa, pa kuru Dīvs ir izgōjis pretim cylvākam. „Cik augši pasaceļ dabasi pōri zemei, tik augši ir Muni ceļi pōri jyusu celim un Munas dūmas pōri jyusu dūmom”(Is 55,9).

Mes saucam uz Dīvu un cerejam, ka Jys myusus īvess laimes vaļsteibā, bet pa tū laiku Dīvs, steigdamīs myusim paleigā, nūsastōj myusu vydā un uzajem myusu gryuteibas un cīsšonas.

Tōpēc nameklēsim Dīvu tōli dabasu plašumus. Jys ir ļūti tyvu kotram nu mums, seviški tod, kod cylvākam īt gryuši.

Šōsdīnas Evaņgelijā dzēržam uzaicynōjumu uz veina dōrzu. Tys ir uzaicynōjums strōdōt deļ Dīva Vaļsteibas. Tys ir uzaicynōjums meklēt Dīvu cīsšonōs. (Isaja runoj par nūpūsteitū veina dōrzu. Evaņgelistim Matejam un Lukasam veina dōrzs ir vīta, kur ļaunprōteigī nūmnīki nūnōvēja īpašnīka Dālu).

„Meklejit Dīvu, cikom Jys ir tyvu”.  Meklejit Dīvu, kurs ir atnōcis pi mums un kūpā ar myusim pōrdzeivoj tōs gryuteibas un cīsšonas, kuras mums ir uzlicis liktiņs.
(Pr. Edmunds Karuks)


„Munas dūmas nav jyusu dūmas, un Muni celi nav jyusu celi, soka Kungs”. Pogōnu paaicynōšona uz Bazneicu izraiseja jūdu kristīšūs ļaunas dūmas: „Tī pādejī strōdōja tikai vīnu stuņdi, bet tu tūs pīleidzynōji myusim, kas pōrcītem dīnas gryuteibas un korstumu!” Prūtams, leidzeiba naaptver tikai vēsturiskus nūtykumus Mateja dzeives laikā, bet atsateic uz dažaidu laikmetu kristīšim - atteiceibā uz vālōk atnōkušajim, atteiceibā uz grēcinīkim, uz svešinīkim, kurim nalabprōt tyka ļauta vīta Bazneicā un sirdī, aizabyldynojūt ar pavysam ciļvēceigu atrunu: „Kas vālu atnōk, tys pats sev nūdora škōdi”. Kai lai nadūmoj par myusu pošreizejū nauzticeibu pret nu komunisma īkōrtas pōrgōjušajim intelektualim; veļ vairōk tōpēc, ka jī pōrstrōdōja na vīnu vīn stuņdi, bet īnaidnīka lobā, kod tymā pat laikā cyti na vīn izcīte dīnas gryuteibas, bet reizem ari cītumus. Tūmār ir nūvārōts, ka tī, kuri ir izgōjuši komunistiskū cītumu gryuteibas, nav tik nykni un naklaigoj tai, kai tī, kuri tymā laikā beja pi varas. Kas tys ir: kompleksi? Sirdsapziņas pōrmatumu nūslōpeišona?

„Voi tova acs ir skaudeiga, ka es asu lobs?” Dīvs ir naapšaubami „taisneigs vysūs sovūs ceļūs” un ari „žālsirdeigs vysūs sovūs dorbūs”, kai myusim atgōdynoj psalmists. „Kungs ir žālsirdeigs un lavēleigs, lānprōteigs un ļūti saudzeigs. Jys ir lobs pret vysim, un žālsirdeiba ir vysūs Jō dorbūs”. Ir vīgli publiskajā dzeivē vysā atsasaukt uz Dīvu Kungu, bet gryuši ir cytus apdōvynōt ar Jō žālsirdeibu. Ir vīgli atsasaukt uz Evaņgeliju, bet gryušōk „dzeivōt Kristus Evaņgelija cīneigi”, uz kū myusus šudin aicynoj „politiskais īslūdzeitais” vōrdā Pōvuls.
(Pr. M. Čajkovskis)


Taisneigi voi nā?

Nu pyrmō ocu uzmetīņa veina dōrza saiminīka reiceiba ir preteja myusu taisneiguma izjyutai. Pēc vysim ekonomikas lykumim, vasalō saprōta un taisneiguma principim, par lelōku dorbu pīsanōk lelōka olga, un nipavysam nav jōatbolsta un jōapbolvoj viļteigums un bezdarbeiba.

Bet saiminīks nūvērtēja vīnaidi kai tūs, kuri vaiga svīdrūs un korstumā strōdōja nu reita leidz vokoram, tai ari tūs, kuri tikkū paspēja pīsaskart kastem. Prūtams, navar pōrmest tim pādejīm, ka jim tikai dīnas beigōs gadējōs dorbs, kaut gon varbyut byutu jōpavaicoj, kur jī beja nu reita un prīkšpusdīnā. Tōpēc taisneigi beja tū nūsastrōdōjušū un pīkusušū strōdnīku ībyldumi un sašutums, jo jim nabeja laika slynkōt. Jī beja tī, kas izdarēja vysu dorbu un deļ jim beja ļūti sōpeiga saiminīka „labesteiba”, kurs najēme vārā īguļdeitū dorbu.

Tai tys izaskota nu ciļvēciskō redzes vīdūkļa. Bet Dīva uzskots ir cytaidōks. Un tys nanūzeimoj, ka tys ir nataisneigs. Jo šōs leidzeibas temats nav vys sabīdriskō taisneiguma normas voi ekonomikas lykumi, un pat na evaņgeliskōs morales normas, kas līk byut deveigam pret nabogim un liktiņa pabērnim. Golvonais leidzeibas par veina dōrza strōdnīkim temats ir pesteišona.

Atcerēsimēs, ka leidzeiba tyka stōsteita jūdim, varbyut pat īpaši farizejim, kaut ari konteksts nūrōda teiši uz apostolim. Jo jī vysi uzskatēja, ka pēc sovas religijas, pīdereibas izvālātajai tautai, lykuma piļdeišonas, lyugšonom un daudzom cytom dīvbejeibas izpausmem, jim jau ir garanteita pesteišona pati par sevi, it kai automatiski, pēc „ekonomikas lykumim”: par lobu dorbu pīsanōk loba olga. Jī sevī auklēja praseibas pēc vysaugstōkō atolgōjuma, jo pēc jūs īskotim jī vysvairōk beja izdarējuši, lai īgyut dabasus. Principā jim Dīvs – Pesteitōjs, Žālsirdeigais Tāvs, vyspōr nabeja vajadzeigs. Beja napīcīšams tikai Tīsness, kurs taisneigi izvērteitu kotra cylvāka gavēņu, lyugšonu, upuru veidā „īguļdeitōs investīcijas”.

Prūtams, nivīns te navarēja sasaceņst ar farizejim, kurim šajā jūmā nabeja konkurences. Jezus grybēja stōtīs pretim taidai sektantiskai mentalitatei, un uz jim tod ari mērķēja sovu leidzeibu.

Pesteišona ir Dīva dōvona, bet na atolgōjums. Nav taidas cenas, kū cylvāks varātu samoksōt par myužeigū dzeivi. Te nav jōsarēkinoj ar sovim nūpalnim, jo tūs taipat byus napīteikami. Var vīneigi salikt cereibu Dīva žālsirdeibā, ka Jys pats uzdōvynōs par veļti tū, kū poši nikod nabyutu spējeigi nūpērkt. Uz tō bolstōs Pesteišonas ekonomika, un tei ir apstyprynōta daudzōs Svātū Rokstu vītōs, seviški šymā leidzeibā, kai ari leidzeibōs par pazudušō dāla tāvu, par pazaudeitū vušku, par farizeju un muitnīku.

Jezus teiši pīlītōja šū mōceibu dzeivē, pīdūdams uz krysta nūžālōjušajam slapkovai. Tys gon nanūzeimoj, ka tōpēc varam mīreigi grākōt, uzdzeivōt un dareit slyktus dorbus, ka tik laikā paspēt nūžālōt un atsagrīzt. Tys nūzeimoj, ka Dīvs ir žālsirdeigs un gotovs apsažālōt par kotru, nasaverūt uz jō leidzšinejim nūpalnim voi kļyudom - jo tikai redz skaidru un patīsu uzticeibu un piļneigu atsadūšonu Dīva rūkōs – ticeibu.
(Pr. Mariušs Pohls)

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv