GAVĒŅA PYRMŌ SVĀTDĪNE

Lyugšona
Prīcojīs, pasaules Pesteitōj! Dōrgais Jezu, prīcojīs! Es grybu jimt uz sevis Tovu krystu, un Tu zyni, kōpēc. Tovōs dziļajōs, asiņainajōs bryucēs lyudzu daleitīs ar mani, īdadzynoj tōs munā sirdī, lai, Tevi mīļōdams, es mērtu kūpā ar Tevi pi krysta.
Pasaver uz mani nu krysta augstumim un soki: „Es tev vysu asmu pīdevis, es dzīdynoju tevi.” Un tod, Tovas mīlesteibas aplaimōts, es kauneigi pīsaglaužu Tev. Tu zyni, kōpēc maņ ir kauns, bet es Tevi lyudzu, nanūsavērs nu manis, nūklusej munas vaines.
Naapsavainoj par munu pōrdrūšeibu, un dūd, lai mani, īstygušū grākūs un naspākā,  Tovs izlītais Asnis nūmozgoj, izdzīdynoj, atteirej un deļdej munus grākus.
Amen.

(Sv. Bernars)


„Tev byus pīlyugt Kungu, sovu Dīvu, un Jam vīnam kolpōt!”

Daudzi cylvāki myusu dīnōs ar lelu aizrauteibu, varātu pat saceit –ar kaisleibu, nūsadūd sovam dorbam. Daudzi sajyut gondarējumu par tū, kū dora, un napīvērš lelu uzmaneibu tom stuņdem, kuras nūstrōdoj pat pēc dorba laika beigom. Bez gondarejuma, kū dūd dorbs, cylvāks tūmār ļūti bīži sajyut kaut kaidu naapmīrynōteibu – tajā ziņā, kas atsateic uz dvēseles lītom.

Storp daudzajim Lelō Gavēņa aspektim, kurus asam roduši uzskaiteit kai vyssvareigōkūs, ir ari šys, kas saisteits ar klusumu, apsastōšonu, apsadūmōšonu. Dīmžāl, ikdīnas dorbu gūzmā, golvonūkōrt garū dorba stuņžu dēļ, daudzim cylvākim ar gryuteibom izadūd īsasaisteit Lelō Gavēņa religiskajōs praktikōs. Rekolekcijas, Krysta ceļš voi Ryugtōs sōpes na vīnam vīn līkās kaut kas pavysam naīspējams. Bet, voi var byut tai, ka pasauļs tik ļūti ir pōrjēmis myusu dzeivi, ka mes nikai navaram atrast atrast laiku deļ Dīva, un vīnlaiceigi – poši deļ sevis?

Evaņgelija stōstejums par Jezus kārdynōšonu tuksnesī, kuru kotru godu losam Gavēņa pyrmajā svātdīnē, myusim pyrmom kōrtom atgōdynoj tū, cik daudz ir atkareigs nu poša cylvāka. Seviški pādejō Jezus atbiļde:  „Tev byus pīlyugt Kungu, sovu Dīvu, un Jam vīnam kolpōt!”, nūrōda, kur ir myusu dzeives atskaites punkts . Jo storp daudzajom ļūti svareigajom un aizraujūšajom nūdarbeibom spēsim atcerētīs, Kas myusim ir jōgūdynoj un Kam jōkolpoj, nūteikti atsarass laiks vysam.

Tūmār ir vajadzeiga taida nūstōja, uz kuru myusim nūrōda Kristus Evaņgelijā. Uz vysim Ļaunō čukstim ir jōatbiļd ar vōrdim, kuri myusu dūmas un sirdi nūskaņoj uz Dīvu. Uz kotru egoismu, montkōreibu, varas kārdynōjumu, lai myusu atbiļde  ir ticeiba, ka Dīvs dūs mums vysu, kas napīcīšams.

Īsadzilinōsim šōsdīnas Evaņgelija tekstā, maklādami tajā tū, kas paleidzēs mums radeit pošim sovu vērteibu skalu. Kotra atbiļde, kas nōk nu Kristus mutes, nūrōda uz Dīvu. Dīvs ir pyrmajā vītā. Un Jys ir atbiļde uz vysim jautōjumim. Tys, kurs sovu sirdi nūskaņoj uz Dīvu, uzvarēs vysus kārdynōjumus un īvīss pīnōceigu kōrteibu sovā dzeivē. (Pr.D.Madejčiks)


Krysta smogums.

„Jem sovu krystu un sekoj Man”(Mt 16,24)

Legenda vēstej, ka kaida pīkususe, nūsamūcējuse sīvīte, naspādama vairs panest sovu dzeives krystu, lyudze Dīvu, lai Jys dūtu jai kaidu cytu krystu, pōrlīceibā, ka jebkurš cyts byus vīglōks. Naktī jei aizmyga, un pēkšni atsaroda storp daudzim dažaida veida un leluma krystim, kuri gulēja zemē. Vīns nu tim jai lykōs ļūti pījemams: tys beja nalels, ar dōrgakminim un zaltu greznōts krysts. Jei nūdūmōja: „Taidu krystu es varātu nest bez gryuteibom”. Tūmār, kai tik jei tū pacēle, tys spīde jū pi zemes ar sovu svoru: zalts un akmini beja skaisti, bet tū svors beja na pa jōs spākam.

Blokus gulēja veļ vīns krysts, kurs beja apveits ar zīdim. „Nu šys, bez šaubom, ir teiši deļ manis!”sīvīte īsasauce un steidzeigi pakēre tū rūkōs. Bet zam breinumainajim zīdim beja paslāpti osi ērkški, kuri, dzili īsaspīzdami jōs mīsā, nūdarēja sōpes. Beigōs jei tūmar atroda krystu, vīnkōršu, naizrūtōtu krystu, uz kura tikai beja uzraksteits vōrds „mīlesteiba”. Sīvīte pacēle krystu un pōrsalīcynōja, ka tys ir vysvīglōkais nu vysim, kurus jei beja izmēginōjuse.

Un kas vyspōrsteidzūšokais – jei šajā krystā pazyna tū sovu agrōkū krystu, kuru beja tik smogi nasuse.

Tikai Kungam ir zynoms, kaids krysts mums ir vajadzeigs un kaidu mes asam spējeigi panest. Jys tū pīmērej pa myusu spākam. Mes navaram sprīst ari par tū pōrbaudejumu smogumu, kurus Dīvs syuta myusu tyvinīkim. Cīzdami tryukumu, dzeivōdami nabadzeibā mes ar skaudeibu skotamēs uz bogōtajim, bet, īspējams, zalts un dōrgakmini tikai padora smogōku jō krystu. Cyta cylvāka dzeive myusim līkās zīdūšas laimes pylna, bet mes naradzam ērkšķus, kas slēpās aiz breineigajom rūzem.

Un, jo mums byutu īspējams izmēginōt vysus daudzveideigūs krystus, kaidus Dīvs syuta cītūšajai ciļvēcei, tod naapšaubami pōrsalīcynōtu, ka myusu spāka napītyktu nivīnam nu tim, izjamūt sovu poša krystu, kuru Dīvs sovā mīlesteibā ir deļ mums izavēlējis.
(Nu nazynoma autora grōmotas „Kotra dīna – Dīva dōvona”, krīvu vol.)