2. novembris - DVĒSEĻU DĪNA

Romas Martirologijā šai dīnai ir veļteitas šaidas rindas: «Šudiņ ir vysu ticeigū myrušū pīmiņas dīna. Bazneica, kai mīļojūša mōte, atdavuse gūdu vysim sovim bārnim, kuri jau prīcojās dabasūs, ceņšās ar dedzeigom lyugšonom pi Kristus, sova Kunga un Leigovaiņa, nōkt paleigā vysim vēļ škeisteitovā cītušajim, lai tī pēc īspējas ōtrōk varātu sasavīnōt ar svātajim myužeigajā prīcā.» Šymā vīnā teikumā ir izskaidrōta vysa šōs dīnas svātku nūzeime. Bazneica mums atgōdynoj par škeisteitovas asameibu un zicynoj vysus sovus bārnus nōkt paleigā brōlim, kurim šei paleidzeiba ir ļūti napīcīšama. Šōsdīnas liturgija ir vakardīnas liturgijas turpynōjums un papyldynōjums, tei ir vīna nu  Svātū Sadraudzeibas nūslāpuma sastōvdaļom.

Šū svātku dybynōtōjs ir sv. Odilons, benediktinu klūstera abats Klunā, Francijā. Jys nūteice šūs svātkus 998.godā tikai sovā klūsterī. Bet dreiži vīn šū skaistū īvadumu pōrjēme ari cyti benediktīšu klūsteri. Nu 13. godusimtiņa Dvēseļu dīna teik svynāta vysā Romas Bazneicā. Sv. Odilons Dvēseļu dīnu nūteice nōkušajā dīnā pēc Vysu Svātū dīnas. Tai tei teik svynāta ari šudiņ.

Pāvests Benedikts XV 1915. godā atļōve šajā dīnā kotram prīsteram nūturēt trejs svātōs Mīses par nūmyrušajim.

Ar škeisteitovu saprūtam vītu voi stōvūkli, kurā nūnōk dvēseles, kuras škeirušōs nu šō pasauļa ar ikdīniškim grākim voi nav piļneigi gondarējušas par tim. Tur jōs palīk leidz tam breižam, cīšūt ilgōs pēc Dīva, cikom nateik piļneigi atteireitas.

Dogmu par škeisteitovas asameibu pījēme Lionas koncils 1274. godā un vēļreiz apstyprynōja Tridentas koncils /1545-1563/ ar īpašu dekretu par škeisteitovu. Tridentas koncils na vīn apstyprynōja škeisteitovas asameibu, bet nūteice ari tū, ka ticeigī var ar sovom lyugšonom paleidzēt cītušajim škeisteitovā.

Par škeisteitovas asameibu ir rakstejuši daudzi Bazneicas Tāvi: sv. Augustins, sv. Cezars nu Arles, sv. Gregors I Lelais un daudzi cyti. Sv. Efrems, storp cytu, sovā testamentā roksta, lai trejsdasmytajā dīnā pēc jō nōves tyktu nūturāts dīvkolpōjums, «jo dzeivū salyktais upurs paleidz myrušajim».

Taču daudzreiz škeisteitova teik napareizi izprosta: tū īsadūmoj kai fizisku cīsšonu vītu, kurā dvēsele var nūkļyut par vysmozōkū pōrkōpumu. Bet škeisteitova nav koncentracijas nūmetne, tei ir lobō dabasu Tāva dōvona, kurs taidā veidā dūd mums īspēju nūdzēst myusu pōrkōpumus pret Dīvu. Kristus atgōdynoj, ka nivīns, kurs nav teirs, naīkļyus dabasu vaļsteibā /Mt 12.36/. Cytā vītā Kristus atgōdynoj, ka par kotru navajadzeigi izsaceitū vōrdu byus jōatsaskaita Dīva prīškā. Un, padūmojit, kod mes tik daudz runojam na vīn navajadzeigas runas, bet pat ļaunas; kod mums ir tik daudz ļaunu dūmu un īgrybu; ļaunu dorbu un lōstu, kai tod byutu īspējama myusu pesteišona, jo nabyutu škeisteitovas.

Svātō Genujas Katrina vyslobōk ir izskaidrōjuse škeisteitovas byuteibu. Jei roksta, ka vyslelōkōs škeisteitovas cīsšonas ir - byut škērtim nu Dīva. Dvēsele, radzūt Dīva svātumu un Jō mīlesteibas pīrōdejumus, skaidri redz, ka nav tōs cīneiga, redz sovu napateiceibu. Tei olkst par kotru cenu tikt atteireita, lai varātu dzēst sovu ļaunumu. Tōpēc jei ir naizsokami pateiceiga par īspēju dzēst sovas vaines. Dvēsele olkst pēc sasavīnōšonas ar Dīvu, bet atškērteiba roda napanasamas sōpes un cīsšonas. Īsadūmojit, jo jau vērs zemes mōtes un bārna, sadarynōtō un sadarynōtōs mīlesteiba ir lela un dedzeiga, tod vēļ daudz lelōka ir dvēseles mīlesteiba uz Dīvu, jo tei ir pōrdabiska.

Naizmārojamōs Dīva mīlesteibas uz mums pīrōdejums ir tys, ka jys ir īlicis myusu myrušū brōļu un mōsu liktini myusu rūkōs. Jī poši sev naspēj paleidzēt, bet mes varam lyugtīs par sovim draugim un izlyugt jim nu Dīva žēlesteibu.  Mums ir tik daudz dažaidu leidzekļu, kai varam paleidzēt škeisteitovā cītūšajom dvēselem: tī ir sv.Mise un Komunija, atlaidas, gavēņs, gondareišona un lyugšona. Tys vyss var mozynōt škeisteitovā asūšū dvēseļu cīsšonas un dzēst jū vaines.

Izmontōsim šū īspēju un paleidzēsim škeisteitovā cītūšajim, jo, nūnōkuši pi Dīva, jī aizlyugs ari par mums.                        
Saeisynōts tulkōjums nu grōmotas Pr. V. Zaleskis «Svātī kotrai dīnai»

****

Mes tradicionali lyudzamēs pi myrušū cylvāku kopa: „Myužeigū mīru dūd jim, Kungs, un myužeigō gaisma lai atspeid vinim. Lai jī dus myužeigā mīrā. Amen”. Bet kōpēc mes syutam sovus myrušūs uz kaut kaidu nazynomu myužeigō mīra valsti, uz kaut kaidu Hadesu voi  Tartaru, voi kaidu cytu vītu, nanūskaidrōtū, myužeigū sastyngumu?

Bet kōpēc lobōk nasalyudzam: „Slavas pylnu augšanceļšonūs dūd jim, Kungs, un Tova gaisma un prīca par myužeigū dzeivi kūpā ar Tevi lai ir jim par olgu, lai jī volda kūpā ar Tevi myužeigi…”

Jī nanūmyra tōpēc, lai pōrīt uz kaut kaidu palāku un bezkrōsainu ānu vaļsteibu, voi myužeigū sastyngumu. Jī  naguļ nōves mīgā. Jī  voi nu jau dzeivoj Dīva tyvumā un dolōs myužeigōs dzeives prīcā ar Dīvu kai svātī, voi atsarūn sōpeigajā (bet na mīreigajā) škeisteitovā, bet ari ar cereibu uz myužeigū prīcu. Bet nūteikti jī naatsarūn nōveigā sastyngumā. Mes lyudzamēs par jim, lai jī pēc īspējas ōtrōk sasnāgtu myužeigū dzeivi Tāva vaļsteibā. Bet lyugsimēs ari par sevi pošim, lai ari mes byutu tur kūpā ar jim… varbyut jau dreiži?

Šudiņ daudzi beistās dūmōt par sovu nōvi. Nagryb par tū runōt, izavairej nu šō temata, kai nu lipeigas slimeibas. Bet tei ir taida patīseiba,  kuru nivīns navar apstreidēt. Kotrs nu myusim ir mērsteigs un vīnreiz mērs. Ar šū patīseibu ir jōsarēkinoj kotrā breidī, un, pretēji īskotim, šei patīseiba nav bīdejūša. Cik ilgi cylvāks najims vārā tū, ka var nūmērt šajā pošā naktī – tik ilgi jys nabyus breivs.

Bīži īsadūmojam: „Bet kū es veļ varu izdareit? Cik veļ maņ ir uzdevumu?” Pat golva īt riņkī nu taidom dūmom. Bet patīseibā tu nikō vairs navari izdareit. Vari vīneigi nūmērt. Šai vīneigajai patīseibai byutu dzeivē jōīnas mīrs un saskaņa. Dīvs man ir devis stuņdes, dīnas, nedeļas, godus. Tys ir atkareigs nu Dīva. Jys ari nūzeimoj man dzeivē veicamūs uzdevumus. Un maņ ir jōpylda Jō gryba leidz pādejam breižam. Jo šys breidis pīnōks pēc stuņdes, dori tik, cik vari izdareit šajā stuņdē. Jo pēc pīcdesmit godim, tod dori tik, cik vari izdareit pīcdesmit godūs. Mēginōsim apsazynōt, ka myusu dzeive beidzās, un vyss ir jōatstōj. Na ar bailem, na ar uztraukumu, bet tik mīreigi, kai sv. Francisks, kurs gaideja nōvi kai mōsu, kurai ir jōatnōk. Jo šaida apziņa jau šudiņ pylda myusu sirdis, mes izjussim naparostu breiveibu, kas ir ītvarta patīseibā. Patīseiba myusus atbreivōs.

Nasabeisim īsaskateit acīs sovai poša nōvei. Jei myusus tyvynoj breiveibai, un tūlaik mes īraudzeisim dzeivi kai lelu dōvonu, kuru var pasnēgt. Pāvests Jōņs Pōvuls II Nepokoļanovā skaisti izateice par tāvu Maksimilianu Kolbe, ka jys napazaudēja dzeiveibu, jys tū deve: jys beja par sovas personeigōs dzeives dōvynōtōju. Kōpēc? Tōpēc, ka nasabeida nu nōves un varēja atdūt dzeivi kai dōvonu. Dzeivi vajag atdūt. Nikō nu tōs mes navaram paturēt. Jo kaids izmiseigi turēsīs pi šōs dzeives, tam nōves breidis byus brīsmeigs. Bet, jo esi gotovs atdūt sovu dzeivi stuņdi pa stuņdei, tod ari nōves breidī tu spēsi tū atdūt. Taida ir kristeigō pīeja šam jautōjumam – byut sovas dzeives un sovas nōves dōvynōtōjam. Prast atdūt dzeivi tai, kai tū ir īplānōjis Dīvs, lai nōvei navajadzātu nu myusim tū izraut. Ir vajadzeigs bīži lyugt laimeigas nōves žēlesteibu. Tei ir skaista kristeigō lyugšona. Tei sagatavōs myusus uz tū, ka mes byusim sovas dzeives un nōves dōvynōtōji.
(Pr. Eduards Stanieks)

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv