POROSTŌ LITURGISKKŌ LAIKA 14. SVĀTDĪNE

Es pasateicu Tev, myužam laipnais Kristu, par tū, ka atbreivōji mani nu pagōjušōs nakts malnuma un tymsas un īvedi šos dīnas laipnajā gaismā.
Tu manī īlej dzeiveibu, dūd man runu, sajyutas, vēlēšonōs, dūd man dūmas un darbeibu. Muna lobō slava  byus pēc Tova prōta: Tu pazeimoj ceļu munž prīškā.
Kod es atcerūs svātūs, kuri sovu ceļu ir veikuši pyrms manis, Kungs, mōci man jūs vīnkōršeibas, spāka un pazemeibas stygas, mōci, kai mīrā byut vīnmār Dīva bejeibā, lai ari es varātu īt tī, kur teiku valsts.
Kristus mani špikota, Dīvs mani sorgoj, Jys mani aizsorgoj nu grymšonas un brīsmem, un zaudējumiem, žēlesteibas Dīva Evaņgelijs nu motu goliem leidz jkōju pādom. Kristus, pesteišonas Kunga Evaņgelijs lai ir munas mīsas apmetnis.
Lai vyss, kū es soku, man nōk par svēteibu, ak Dīvs!
Lai vyss. kū es dzēržu, man nōk par svēteibu, ak Dīvs!
Lai vyss, kū es radzu, man nōk par svēteibu, ak Dīvs!
Lai vyss, kū es jyutu, man nōk par svēteibu, ak Dīvs!
Lai vyss, kū es garšoju, man nōk par svēteibu, ak Dīvs!
Lai kotrs sūļs, kū es speru, man nōk par svēteibu, ak Dīvs!
(Lyugšona nu grōmotas „Ķeltu vakara lūgšanas”)


PŌRDŪMOM

Nu sovejīm pazamōtais „galdnīks”.

Jezus atnōce uz sovu dzymtū piļsātu, un Jō mōcekli Jam sekōja. Kod pīnōce sabats, Jys sinagogā sōka mōceit. Bet daudzi klauseitōji breinējōs: „Nu kurīnes Jam tys ?Un kas tei par gudreibu, kas Jam dūta, un taidi breinumi, kas nūteik caur Jō rūkom? Voi tod Jys nav galdnīks, Marijas dāls, un Jākuba, Jezupa, Judas un Seimaņa brōļs? Un voi tod Jō mōsas nav te ar myusim?”Un tī īsaļaunōja nu Jō. Bet Jezus jim sacēja: „Tikai sovā dzimtinē, sovu radinīku storpā un sovā nomā pravīts var tikt tai nacīneits.” Un Jys tīn avarēja izdareit nivīnu breinumu, tikai dažim slimnīkim uzlyka rūkas un tūs izdzīdynōja. Un Jys breinōjōs ari par jūs naticeibu. (Mk 6,1-5)


Byudami svātajā piļsātā, varam nameklēt atbildes uz jautōjumim pi Dīva, bet sovā prōtā voi pi cytim cylvākim. Uzdūdūt jautōjumus, varam nagaideit uz tim atbildes. „Nu kurīnes Jam tys?” Atklōjūt gudreibu, mes bīži vīn vodamēs nu īdvesmes, kas atver prōtu un sirdi.  „Un kas tei par gudreibu?” Cylvāks var sasajyusmynōt, bet tys jū napadora  ni gudrōku, ni lobōku. Jo mes sateikam taidu cylvāku, tod tīcamēs dūmōt, ka šei persona, kas dzeivoj myusu vydā, navar byut kas cyts, nakai jei eistineibā ir. Jo jōs īspējas ir taidas, un na cytaidas. Varam uzdūt jautōjumus un klauseitīs gudreibas, bet vīnolga tycam tikai tam, kū radzam, kū dzēržam un kū saprūtam. Apšaubeišona ir tō panycynōšona, kas ir gudrs. Jezus darēja breinumus ļaužu ocu prīškā, bet jī naticēja. Var skateitīs, bet naredzēt, var klauseitīs, bet nadzērdeit, var pīsaskart un nikō nasajust. Myusu skatīņs naspēj uztvert eistineibu taidu, kaida tei ir, un klauseišonōs naaptver vysu tū skaistumu, kas skaņ mums apkōrt. Jō kaidam nauzatycam, tod ir ļūti vīgli tū nycynōt. Nazarets īdzeivōtōji uzskatēja, ka zyna par Jezu vysu, un ka Jys nav spējeigs uz kaut kaidim seviškim dorbim. Bet deļ Jezus tis beja seviški sōpeigs fakts, jo tī beja sovejī. Jys izauga jūs vydā, Jys jūs labi pazyna.

Svātais Marks Evaņgelijā cenšās nūformulēt atbiļdi uz jautōjumu: „Kas ir Jezus” Hroniskā seceibā jys pīvad izteikumus, kuri nūrōda uz Kristus nūslāpumu. Losūt šū vyseisōkū Evaņgeliju, mes uzzynojam, kas Jezus beja Dīvam Tāvam, Jōņam Kristeitōjam, naškeistajim gorim, nu asiņōšonas cītūšajai sīvītei, simtnīkam, kurs stōvēja zam krysta. Bet deļ Nazaretes īdzeivōtōjim, kai soka Marks, Jezus beja galdnīks. „Voi tod Jys nav galdnīks, Marijas dāls?”
Jezus izauga gimenē, dzeivōja taipat kai daudzi Jō vīnaudži, ni ar kū naatsaškērdams nu cytim Nazaretes zānim. Jō dzeive mīreigi ritēja sovu gaitu mozajā piļsēteņā un, jo ari pīvērse sev uzmaneibu, tod tikai ar tū, ka Jam jau beja trejsdesmit godu, bet Jys nameklēja sev sīvu un nimoz nadūmōja dybynōt gimeni. Nazaretē vysi jū zynōja kai galdnīku, kas veice sovu dorbu svātō Jezupa uzraudzeibā. Mes labprōt tagad apsavārtu Jō rūkom izgatavōtōs lītas. Lītpratēji nūvērteitu dorba kvalitati, bet deļ mums, ticeigajim, tei byutu vērteiga pīmiņas līta. Nazaretes īdzeivōtōjim drūši vīn beja daudz Jezus izatavōtu lītu, jo jau Jys tī beja strōdōjis kaidus pīcpadsmit godus. Dīmžāl, leidz myusu dīnom nav sasaglobōjis nikas nu Nazaretes Mōceitōja šō pasauļa montom. Nav īspējams izveidōt muzeju voi pīmiņas ustobu, kurā byutu savōkti uz Jezus dorbagolda izgatavōtī izstrōdōjumi. Tūmār nūliksim molā nūžālu par taida veida pīmiņas naasameibu. Myusim ir vīna „pīmiņas ustoba”, kas pastōv leidz myusu dīnom: Pādejū Vakariņu ustoba ir atvārta vysur tur, kur prīsters jem rūkōs maizi un veinu un pajem Jezus vōrdus uz sovom lyupom, izsaceidams vōrdus: „Jemit un ēdit, tei ir Muna Mīsa”.

Tūmār ir vērts sev atgōdynōt, ka pusi nu sovas šōszemes dzeives Jezus pavadēja, strōdōdams kai galdnīks. Uzjēmeigi cylvāki var un jim ir jōsekoj Jam pyrmom kōrtom šajā dorbā. Prīstereibas paaicynōjums pīdar pi izjāmumim, bet ari tam ir jōbyun baļsteitam uz labi apgyutu profesionalū dorbu. Mes naspējam īsadūmōt, ka Dīva Dāls varēja vasalom stuņdem dorbōtīs pi dorbagolda, apstrōdojūt tik cītu materiālu, kai kūks. Jo mes īītu Jō darbneicā, mes sovōs ryup[ēs par Jū, atjimtu Jam dorbareikus, un Jū pošu aizvastu pi mīlasta golda. Jo, lai izgatavot durovas voi goldu, nav jōbyun Dīva Dālam, tū var izdareit kotrs cyts galdnīks… Taida veida dorbs myusus tyvynoj Dīva gūdeibai. Un te nu mes kļyudejamēs. Mes grybātu vīnmār byut svineibōs kūpā ar Jezu, bet Jys gryb kūpā ar myusim strōdōt. Tō vītā, lai atraut Jū nu dorba,  ir jōpavaicoj, kai mes varam Jam paleidzēt, un jōsaprīcoj par īspēju pi Jō dorbagolda mōceitīs dorbu, caur kuru mes gūdynojam Radeitōju un kurā atrūnam poši sevi.

Jo kristīts nasateik Jezu pi Jō dorbagolda un napavoda tī kūpā ar Jū  vairōkus godus, jys nikod naatklōs deļ sevis Evaņgelija saturu.

Jezus publiskō darbeiba, kas ilga napylnus trejs godus, jēme sovas saknes nu šō klusō galdnīka dorba Nazaretē. Tū labi saprota apostoli, kod pēc Jezus augšanceļšonōs turpynōja dareit sovu dorbu, pa naktim zvejojūt zivis, bet Pōvuls, lielais misionars, nikod nazaškeire nu odotas, šyunūt teltis.

Lai Evaņgelijs dūtu augļus, tam ir jōbyun īsasakņōjušam gimenes un profesionalajā dzeivē. Jo tō pītryukst, īsōkumā varbyut var pat izabreineit un prīcōtīs par ōtrū izaugsmi, bet tei neaizturēs laika pōrbaudi, un, byudama bez saknem, tei nūveiss un nadūs augļus.

Jezus tyka nu sovejim pazamōts. Jī uzstōdēja jautōjumus un nagaidēja atbildes. Jī nadeve Jam taidu īspēju. Jī navaicōja Jam, bet poši sev, un jau īprīkš zynōja atbiļdi. Nasaprozdami tū, kū Jezus runoj, pat napīlykdami nikaidas pyules, lai Jō vōrdus apsvārtu, jī  atsateice nu Jō gudreibas, un sekōja sovejai, kuru Jezus napōrprūtami nūsauce par naticeibu.
(Breivs tulkōjums nu J. Pierzchaļska SAC un Ed. Stanieka spredikim)


Ari Sodomā var dzeivōt taisneigī.

Vīna nu golvonajom myusdīnu cilvēces „slimeibom” ir žālōšonōs par ļaunumu, kas volda ap mums, gaideišona uz laimeigōkim laikim. Lelōkō daļa nu myusim pavoda laiku apraudōdami pagōtni, žālōdamīs par tagadni un beidamīs nu nōkūtnes. Gondreiž vysōs sarunōs, lai kur tōs nanūtyktu, dzēržama žālōšonōs: par jaunatnes moralū pagrymumu, par izjukušajom lauleibom un bōrinim bārnim, par alkoholismu, par nagūdeigumu dorbā, zagšonu, korupciju, par atbiļdeibas tryukumu.

Mes aizmērstam, ka jēdzīņs „zalta laikmets” pastōv tikai literatūrā. Vērs zemes nikod nav dzeivōjuši cylvāki-eņgeli. Kotrs laikmets ir lobō un ļaunō, dorbōšonōs un slynkuma, ticeibas un bezdīveibas, tykumu un grāku sajaukums.

Īspējams, ka šei žālōšonōs kaut kaidā mārā ir myusu lobōs grybas zeime un vēlēšonōs dzeivōt lobōkā pasaulī. Mes uzskotam, ka myusim apkōrt ir jōbyun vairōk cālsirdeigu, nasavteigu, zīdōtīs gotovu, goreigi bogōtu cylvāku. Mes ilgojamies pēc pasaules, kurā volda lobais.

Myusu dūmōšonas veids ir tōli nu Dīva prōta. Jo tūmār kaids spēs īīt Jō dūmōšonas sferā, pījims Jō dzeives un pasaules skatējumu un sōks ryupētīs par taisneigumu, naizsokūt sovu nūtīsojūšū sprīdumu pasauļam, tys atrass mīru. Tod beigsīs žālōšonōs un tōs vītu ījims patīsōs breiveibas prīks.

Kai sasnēgt šaidu stōvūkli? Kristus pīvērš uzmaneibu lyugšonai. Cylvāks, kurs prūt lyugtīs, prass šymā pasaulī byut taisneigs. Jo nasalyugs, agri voi vālu aizīs būjā, saindeits ar vīnu nu tom pasauļa moralajom slimeibom, kuras pats ir nūpēlis un par kuras auglim žālōjīs.

Lyudzūt Dīvu, mes pījemam Jō dūmōšonas veidu, Jō redzējumu, Jō žālsirdeigū mīlesteibu, kas nasavēlej grēcinīka nōvi, bet ilgojās, lai tys atsagrīztu un dzeivōtu. Tei nanūsyuteis guņs un sāra leitu uz grēceigajom piļsātom, jo ari Sodomā dzeivoj taisneigī. Tei pōrsteidzeigi naizraus lōčauzas, lai dusmu uzplyudumā naiznycynōt spēceigōs kvīšu vōrpas.
(Pr. R. Kempnijs)

Aglonas Bazilika © 2015
Izveidots: provincentrs.lv