REIGAS METROPOLIJAS DĪVNOMU ĪSVĒTEIŠONAS GODADĪNA

Dōvōj maņ, lobais Kungs, piļneigu ticeibu, stypru cereibu un dedzeigu mīlesteibu; taidu mīlesteibu uz Tevi, kas byutu nasaleidzynojami lelōka par munu mīlesteibu pošam uz sevi. Dōvoj man namīļōt nikū pret Tovu grybu un mīļōt vysu, kū Tu man līc mīļōt.

Aizdzeņ nu manis, lobais Kungs, šū remdenumu, kū uzjyutu meditacijā, un tū, ka tik vōja ir muna vēlēšonōs lyugtīs. Lic, lai, dūmojūt par Tevi, mani pīpylda līksms, gavilejūšs syltums. Dōvoj man žēlesteibu dedzeigi tīktīs pēc Tovim sakramentiem un smeļtīs prīku Tovā klōtbyutnē Vysusvātōkajā Sakramentā.

Lobais Kungs, dori myusus vysus ik dīnas par dzeivim lūceklim Tovā mistiskajā Mīsā – Tovā Bazneicā.
(Sv. Tomass Mors)


PŌRDŪMOM


Bazneica ir lyugšonas un upuru vīta. Par gūdbejeibu pret šū vītu atgōdynōja Jezus, izdzeidams nu svētneicas naudas maineitōjus un tērgōtōjus. Zeimeigi vōrdi: „Munam nomam ir jōbyun lyugšonas nomam, bet jyus tū padarējot par laupeitōju midzini”. Bazneica ir Jaunōs Dereibas upura vīta. Jezus  Sovu upuri uz krysta īmyužynōja Euharistijā un lyka tū atkōrtōt Jō pīmiņai kotru dīnu leidz pat pasauļa beigom. Ik reizes, kod uz oltora teik izpiļdeits krysta upurs – pīsapylda myusu pesteišonas dorbs. Dīva bejeiba pōrjem, asūt šajā vītā, jo te ir Dīva noms un dabasu vōrti, un tū sauc par Dīva mitekli.

Svētneicā Kristus myusim pats Sevi dūd par bareibu, taipat kai izslōpušajam pravīšam Elijam deve yudini tuksnesī. Bet Jys dzēš myusu slōpes vairs na ar yudini nu kliņts, bet ar Asni, kas izplyust nu Jō atvārtō sōna. Myusim ir jōuzkōp Kunga Kolnā, svētneicā, svineigi jōsūļoj pa Kunga stygom.

Bazneicas īsvēteišonas godadīna, šō noma veļteišona Kungam Dīvam lai ir deļ myusim par atgōdynōjumu, ka tys, kas mums pīdar – ir myusu tāvu un tāvu tāvu calts noms Dīvam un myusim, cauri godu simtinim kūpts un saudzeits, lai myusim byutu vīta, kur sasatikt lyugšonā ar dabasu un zemes Kungu. Tōpēc, mīļōsim Dīva nomu vērs zemes, pēc īspējas bīžōk apmeklēsim myusu Dīviškeigū Īmitnīku šymā nomā. Mīļōt sovu bazneicu, ryupeitīs par tōs izskotu, saglobōt tū nōkamajom paaudzem ir myusu vysu svāts pīnōkums.

Pazeistamō norvēģu katōļu rakstneica Sigrida Undsete roksta, kai Kristine Lavransa meita, zaudējuse veiru un bārnus, naizsokamu sōpju pōrjimta īt uz bazneicu, pīvērš sovu skatīni Kristum un krysta un skaļā bolsā sauc: „Kungs, pīdūd man munus grākus”. Un jai pītyka ar tū, ka Kristus klusejūt jū uzlyukōja. Jei izgōja nu bazneicas pavysam cytaida, spāka pylna, ar cereibu uz turpmōkū normalū dzeivi. Voi kotrs nu mums šudin, myusu bazneicas īsvēteišonas godadīnā – taipat kai kotru godu pyrms tam, nav kaut kū tamleidzeigu pōrdzeivōjis?

Kotrs nu myusim mīļoj sovu dzymtū sātu. Tei ir loba zeime. „Myusu bērneibas mōjas, myusu sapņu mōjas stōsta par pagōjušajim laikim. Daudzkōrt radzātōs mōjas, mōjas ar svātbiļdem pi sīnas, ir kai Dīva dzymtō noma – dzymtōs bazneicas atspulgs. Bez dzymtajom mōjom, tik meilom un syltom, vālōk pasarōdēja skūlas noms, radinīku un draugu mōjas..., bet ari šys Dīva noms – bazneica – cik gon dzili tys ir īraksteits myusu dzeivē,” roksta pr. J. Jarošs.

Ar sovu dīvbejeibu pazeistamajam karaļam Kārlim V kaidu dīnu paziņōja, ka ir īsaroduši divi diplomati, ar kurim šajā dīnā ir bejuse nūrunōta sasatikšona. Karaļs, naizīdams nu sovas kapelas, lyka atnōcējim paziņōt, ka jys pošlaik atsarūn audiencē pi Dīva Kunga... un turpynōja lyugtīs.

Ikdīnas raižu mōkti mes nōkam uz sovu bazneicu kai uz olūtu, pi kura apsastōj celinīks, remdej sovas slōpes un turpynoj ceļu. Šudin Kristus ilgojās dzīdynōt myusu dvēseļu dziļōs rātas, ilgojās nūmīrynōt myusu ikdīnas namīru un pīdūt mums jaunus spākus ar Sovu klōtbyutni. Te ir dabasu vōrti, atvārtōs durovas jaunim pōrdzeivōjumim, jaunim meklējumim, jaunim mērkim un īspējom, ceļš nu šaubom uz uzticeibu un paļōveibu, nu nervozuma un bailem uz rodūšu darbeibu.

Kotrai bazneicas godā ir divas lelas svātku dīnas: pyrmi svātki ir bazneicas Aizbildņa svātki – pi myusim tei ir V.J. Marijas Debesīskōpšonas dīna, kas ir it kai bazneicas vōrda dīna. Bet ūtrō – taipat, kai kotram nu mums ir dzimšonas dīna, tai ari bazneicai tei ir – īsvēteišonas godadīna, kas ir na tikai bazneicas nūdūšona Dīva vaļdeišonā publiskū kulta darbeibu veikšonai, bet ari atgōdynōjums myusim: kas mums pīdar un kōpēc te stōv šys svātais noms!

Cik labi, ka Kunga mōjūklis vērs zemes ir tik tyvu! Jys gaida myusus te vysu laiku, gotovs kotrā breidī, kotrā dzeives situacijā steigtīs mums paleigā. Svātais Pōvuls vēstulē korintīšim atgōdynoj: „Voi jyus nazynat, ka asat Dīva svētneica, un Dīva Gors mōjoj jyusūs?” Un mes nadreikstam sevi pēc svātōs kristeibas aptraipeit ar grāku. Lai Jezus mōjoj myusu sirds svētneicā vīnmār!

Vacōkōs paaudzes cylvāki atcerās tūs laikus, kod bazneicas tyka atjimtas, un tajōs īreikōja kinoteatrus, klubus, muzejus, pat lūpu klāvus. Mainūtīs laikim, daudzas nu tom atdeve atpakaļ draudzem. Bet pasaules ziņas otkon izraisa namīru: pīmāram, Vōcijā jau 60 bazneicas ir pōrdūtas izsūlē. Kas tys ir: naudas voi ticeibas tryukums? Drūši vīn ūtrais. Pi bazneicas un Evaņgelija turīs arvīn mozōk cylvāku. Svātdīnēs un svātkūs bazneicu sūli pustukši. Jaunīši izavēlej cytu dzeives veidu, kū sauc par myusdīneigu, modernu. Svātdīnēs reikoj godatērgus, piļsātu svātkus, cytus izklaides pasōkumus. Ka tik naīt uz bazneicu!

Mes jyutamēs arvīn vōjōki un naveiksmeigōki. Tōpēc – lyugsimēs vairōk, apmeklēsim sovu bazneicu, lai Dīvs myusim paleidzātu labi vadeit sovu liktini šajā gryutajā 21. godu simtinī, lai Dīvs svēteitu myusus dzeivōs svētneicas byuvēšonas dorbā te - vērs zemes - sovōs sirdīs, bet tymā saulē – myužeibas svētneicā. Kalkutas mōte Tereze mīļōja Dīva nomu, un tymā – klusēšonu, lyugšonu, ticeibu un mīlesteibu. Mes zynam, kū jei sasnēdze dzeivē – pasateicūt tom stuņdem, kuras pavadēja bazneicā un storp mērstūšajim. Ir vīgli atbiļdēt, nu kurīnes jei smēle spāku tim lelajim Dīva un cylvāku mīlesteibas dorbim .

Atsagrīzsim dūmōs pi tim laikim, kod tyka calta myusu bazneica... Nu vēstures zynam, ka pošreizejōs Aglyunas bazneicas konsekraciju izdarēja veiskups Jōņs Benislavskis 1800. godā. Konsekracijas laikā jys sacēja šaidus vōrdus: „Jyus grybējot, lai Dīvam te byutu sovs noms...” Jyus grybat, lai te byutu Dīva noms, lai sasatikt ar Jū lyugšonā – bet ka tik navajadzātu ar skumem saceit: šudin ir noms,– bet myusu nav šymā Dīva nomā vērs zemes.

Breviara lyugšonā  ir šaidi vōrdi: „Šei vīta teik saukta par mitekli Karaļam bez rūbežom, un par tāvu zemes vōrtim,  kuri teik atvārti vysim, kas olkst pēc dabasim. Te kristīši bauda myužeigōs dzeives dōvonas. Kungs, kas voldi pōr mums, rōdi Sovu Vaigu mīreigu un lobu”.             


BAZNEICA UN MES


Atvalinōjums… tik jauki šys vōrds skan myusu ausīs. Pēc vasala dorba voi mōceibu goda ir pīnōcis laiks peļneitajai atpyutai, breivdīnom, breiveibai. Un breiveibai na tikai nu prīkšnīceibas, skūlōtōjim, bet breiveibai, kas bīži vīn ir saisteita ar sova veida valeibu. Ar valeibu, ar kuru gryb kaut kam kaut kū pīrōdeit. Tīkai kū un kam? – nivīns nazyna. Varbyut tei ir vēlēšonōs pīvērst sev uzmaneibu par kotru cenu? Īspējams, ka tai. Kaidam ir īkšejō napīcīšameiba, lai par jū runōtu? Tei ir jō problema. Bet, jo tys skar Dīva lītas, tod tei ir ari kotra katōļa problema.

Kaidu lobumu myusim var dūt tys „skūpais” apģērbs, kaidā mes atnōkam uz sasatikšonu ar Dīvu? Kū mes Jam grybam parōdeit? Kū grybam pīrōdeit ticeigajim, kuri ir atnōkuši lyugtīs? Nu jā, myusu apģērbs bīži vīn izprovocej pōrejūs ticeigūs pasavērt uz myusu pusi. Dīva noms ir Lyugšonu Noms. Tur mes atdūdam Dīvam gūdu un cīnu. Un vyssvareigōkais ir tys, ka nivīns myusus uz šū Nomu ar varu navalk. Mes ejam uz turīni labprōteigi, napīspīsti.

Kod ejam pi kaut kō cīmūs, mes ilgu laiku pavodam spūguļa prīškā, lai myusu apģērbs un ōrejais izskots byutu atbylstūšs vīseibu laikam un vītai. Un tai tam ir jōbyun. Kod ejam uz dorbu, gērbamīs tam atbylstūši. Kū gon par mums dūmōtu šefs, jo mes īsarostu dorbā pusplyki? Tod kōpēc, ejūt pi Dīva, reizem gērbamēs tai, kai uz pludmali? Nu tō nav lobuma ni Dīvam, ni pošam, jo – kai gon tu nūsamessi ceļūs, kod brunceiši tikkū apsadz tū vītu, kas tim byutu jōapsadz? Kai nūsalīkt voi pasagrīzt, kod pi vysmozōkōs kusteibas teik atsagts par daudz? Un veļ atsataisnojam: Kungs, es nasamesšu ceļūs, jo man ir eisi un šauri brunči… Bet palīk jautōjums: kam tys ir vajadzeigs?

Daudzōs pasaules valstīs bazneicā nadreikst īīt bez atteiceiga apgērba. Tū pīprosa na tikai bazneicas kolpōtōji, uzroksti uz durovom, bet ari pošas tautas kultura un gūdbejeiba pret vītu, kas beja, ir un vīnmār byus Dīva svētneica. Un tai tys ir na tikai tod, kod nūteik svātō Mise, bet ari tod, kod apmeklējam bazneicu tikai kai ekskursanti. Dīvs ir vysur: mežā, pludmalē, kotrā pasaules kakteņā, bet pyrmom kōrtom, breinumainā veidā, Jys ir bazneicā. Šei vīta ir īpaši Jam veļteita. Tī Dīvs ir deļ myusim vysu dīnnakti. Gaida myus kotru minūti, kotru sekundi. Apslāpts Vysusvātōkajā Sakramentā Jys olkst un gaida tikai lyugšonas, goreigū sakūpōteibu, personeigū kultūru un estētiku.

Kotram cylvākam ir tīseibas pīvērst uzmaneibu ūtram cylvākam. Un kai gon mes tod pretojamies, kod šei uzmaneiba teik vārsta teiši pret mani. Mes veļ apsavainojam, sasadusmojam. Bazneica ir Dīva Noms. Katōļu Bazneica kai kūpīna sastōv ari nu lajim (laiceigajim cylvākim). Un teiši šys lyudzūšais cylvāks ir daļa nu Bazneicas un tōpēc jyutās atbiļdeigs par tū, kas un kaidā apģērbā īnōk svētneicā. Te naīt runa par ļaunprōteibu, bet gon par cylvāka kultūru un cīnu atteiceibā uz Dīvu un tyvōkū. Deļ katōļa Dīvs vīnmār ir vyslelōkō vērteiba un jys vīnmār tū aizstōvēs, aizstōvūt ticeibas svātumu. Tōpēc nav deļ kō dusmōtīs.

Jā, apģērbs daudz kū izsoka par tū cylvāku, kurs tū volkoj. Tys stōsta par jō cīnu ( voi tō tryukumu)  pret personu, pi kuras asam atnōkuši. Pīteik uzmest skotu, un vyss ir skaidrs. Uz bazneicu cylvāki īt, lai caur lyugšonom gūdynōt Kungu. Tōpēc dareisim vysu, lai myusu lyugšona byutu Jam pateikama, bet na apvainojuša. Lyugsimēs ar lyupom, žestiem un ari ar sovu apģērbu. Jā, teiši ar apģērbu! Padūmoj, kōpēc tu ej uz bazneicu! Tī tok nav mūdes skate! Padūmoj! Lyudzu tevi!
(M. Lucija)

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv