KRISTUS KARAĻA SVĀTKI

Karali bez piļs, bez karaspāka, bez dōrglītom, apsažāloj par mums, uzklausi myusu lyugšonas!
Nycynōtais, nūtīsōtais, pi krysta pīkoltais Karali, pīdūd mums myusu grākus, kuru smogumu Tu nesi!
Karali, kurs dori lobu, kurs runoj patīseibu, kurs vēlej mums prīku, mōjoj myusūs, - pōrjem mys ar sovu patīseibas Goru!
Karali, kurs attaisnoj, kurs samīrynoj, kurs svētej, - vairoj mīru un saskaņu vērs šōs zemes!
Karali, kurs atdevi sovu dzeiveibu, kurs atdūd sovu Mīsu un Asni, lic, lai mes bīžōk styprynōtūs un škeisteitūs tymā!
Karali, kurs aizstōvi mozūs, kurs uzveic naidu un nōvi, kurs myusus mīļoj, mōci myus vīnmār pasateikt Tev!


PŌRDŪMOM

Karalis ar ērkšķu krūni.

Kod katehisma nūdarbeibōs līku bārnim uzzeimēt karali uz trūņa, vīnmār tys teik attālōts ar krūni golvā. Jezus, kod Jam Pilats jautōja: „Voi Tu esi jūdu karalis?”, atbiļdēja: „Bet muna vaļsteiba nav nu šō pasauļa!” Pilats šōs atbiļdes nūzeimi nasaprota, voi ari nagrybēja saprast, un pat namēginōja vaicōt tōļōk: „Kur tod ir tova vaļsteiba?”... Taipat jys nasaprota ari Jezus saceitū: „Tev nabyutu nikaidas varas pōr Mani, jo tei tev nabyutu dūta nu augšīnes” (Sal J 18,33-40).

Bet šudin sv. Mateja Evaņgelijā mes dzēržam vōrdus par Kristus Karaļa identifikaciju ar kotru izsolkušū, izslōpušū, patvārumu meklejūšū, nu soltuma drabūšū cylvāku... Pyrms dažom dīnom beja sv. Mōrteņa pīmiņas dīna. Par svātū teik atstōsteits šaids skaists nūtykums: byudams romīšu vērsnīks, jys jōja uz zyrga ar skaistu apmetni mugurā. Pi Amjenas piļsātas vōrtim jys satyka ubogu, kurs nu soltuma drebēja, beja izsalcis un gērbīs tikai skrandōs. Mōrteņš bez vylcynōšonōs nūjēme sovu karaveira apmetni un uzsedze nabogam placūs. Naktī jam sapnā pasarōdēja Kristus, kurs jam sacēja: „Mōrteņ, tys beju Es, kuru tu apsedzi ar sovu apmetni!” Pēc šos nūslāpumainōs sasatikšonas ar Kristu, Mōrteņš atstōja karadīnastu, kaidu laiku klausējōs Kristus mōceibu un pījēme kristeibu. Kod Mōrteņš atsagrīze sovā dzymtajā pusē, jys pōrlīcynōja ari sovu mōti, lai tei pījimtu kristeigū ticeibu. Pēc desmit godim Mōrteņš palyka par Turas veiskupu, bet vīnlaiceigi ceļōja kai misionars un sludynōja Evaņgeliju.

Teiši Kristus Karaļa svātku Evaņgelijā bez cytim lobajim dorbim ir pīmynāti ari taidi lobī dorbi,  kai tys, kū izdarēja sv. Mōrteņš. Jezus soka: „Beju kails, un jyus Mani apgērbet”.

Myusu ticeibas katehismā ir četrupadsmit lobī dorbi: septeni atteiceibā uz tyvōkō dvēseli un septeni atteiceibā uz tyvōkō mīsu. Žālsirdeibas dorbi atteiceibā uz tyvōkō dvēseli ir: 1.Vest grēcinīkus uz loba ceļa; 2. Pamōceit namōceitūs; 3. Dūt lobu padūmu šaubeigajim; 4. Īprīcynōt nūskumušūs; 5. Pacīteigi panest nataisneibas; 6. Labprōt pīdūt tim, kas tevi apkaitynōjuši; 7. Lyugt Dīvu par dzeivim un myrušajim.

Žālsirdeibas dorbi atteiceibā uz tyvōkō mīsu ir: 1. Izsolkušūs pabarōt; 2. Izslōpušūs padzirdeit; 3. Tryuceigūs apgērbt; 4. Uzjimt svešinīkus sovā mōjā; 5. Apmeklēt cītumnīkus; 6. Sliminīkus apraudzeit; 7. Nūmyrušūs apglobōt.

Kotram nu šim lobajim dorbim varam atrast pamatōjumu Evaņgelijā. Naizslādzūt nivīnu nu tim, varam izavēlēt tūs, kuri ir seviški aktuali deļ myusim šudin, lai tūs atcerētīs un izpildeit. Tod ari mes nūpeļneisim Kristus Karaļa īlyugumu: „Nōcit, muna Tāva svēteitī, īmontojit vaļsteibu, kas jyusim ir sagatavōta nu pasauļa dybynōšonas”.
(Pr. Ludvigs Važiboks)


Žālsirdeibas rodūšais spāks.

Pyrms pīcim godim jam nūmyra sīva. Jau divus godus jys pats ir smogi slyms un naizīt nu mōjom. Ustobas nav uzkūptas nu pat sīvas bērem. Ir pazuduši tikai muzykas instrumenti: akordeons un divas klarnetes, jō vyslobōkī draugi tymā laikā, kod jys veļ beja spāka pylns. Tūs jys ir atdevis par pakolpōjumim: ēdīņa atnesšonu, kurynomō sagōdi zīmai un cytu dareišonu kōrtōšonai piļsātā. Jys sēd pi pusaizklōta lūga un nu reita leidz vokoram skotōs uz īlu, gaideidams nōvi. Pādejū divu godu laikā tei atnōce un pajēme jaunū sīvīti, kas dzeivōja kaimiņu mōjas pyrmajā stōvā. Jei jau beja pavysam tyvu, bet pīklauvēja pi blokus durovom un pajēme sev leidza septeņpadsmitgadeigū jaunekli. Bet jam pakaļ nōve arvīn veļ naatnōk. Jys gaida. Jō dzeivei nav lelōkas vērteibas, kai uz palūdzes nūmastajai vacai 1967. goda avīzei. Ticeibu jys pazaudēja jau seņ, veļ okupacijas laikā. Jys nazyna, ir Dīvs, voi nav. Jū vairs nikas nainteresej. Vīneigō realitate, kuru jys gaida, ir nōve. Tai nav jōtic. Tei ir vīneigais taisneigums vērs zemes.

Jam blokus dzeivoj kaimini, kuri, cikom jys veļ beja vasals, labprōt izmontōja jō pakolpōjumus. Jam beja zalta rūkas un, cikom nabeja sasamaitōjis, labrōt ari strōdōja. Šudin jys vairs nivīnam nav vajadzeigs, jo rūkas treic un ir naspēceigas. Tajā pošā piļsātā dzeivoj jō attōli radinīki. Laiku pa laikam jī atnōk, lai uzzynōt, cik naudas jys ir izjēmis nu krōjgrōmoteņas. Kai vīni, tai ūtri svātdīnēs īt uz bazneicu un uzskota sevi par prīkšzeimeigim katōlim, bet nivīnam nu jim nav laika nūsadorbōt ar šū veci. Nivīns naizmozgoj jō drēbes, napaleidz nūsamozgōt vannā, napaleidz tikt golā ar pelem, kuras ir apsamatušas jō mōjā un jyutās lelōkas saimineicas, nakai jys pats.

„Beju  slyms, un jyus mani apmeklējot. Beju izsaļcis, jyus mani pabarōjat”. „Beju...”- tik tyvu, 30 centimetrus aiz tovas sīnas. „Beju...”- tovā kōpņu telpā. „Beju...”- tepat aiz tovas dzymtōs mōjas žūga. „Beju...” – Es Pats, Jezus Kristus, Tovs Karaļs un Pesteitōjs. „Kū jyus ikreizes naasat darējuši vīnam nu šim vysmozōkajim, tū jyus naasat darējuši Man pošam.” Deļ daudzim tī byus pādejī vōrdi, kū jī dzērdeis nu Kristus lyupom. Tī byus pamatōjums brīsmeigam sprīdumam: „Eite nūst nu Manis, nūlōdātī, myužeigajā gunī”.  Par attaisnōšonu te runas vairs nabyus.

Jo kristīši jimtu vārā tikai šū vīnu Nazaretes Mōceitōja sprediki un pīskaņōtu tam sovu dzeivi, vīnas paaudzes laikā zemes vaigs tyktu izmaineits. Miljardi kristeitū cylvāku, kuri nūsalīktu pōr tim, kam vajadzeiga paleidzeiba, spātu paceļt ciļvēces dzeivi pavysam jaunā, augstōkā pakōpē. Miljardi žālsirdeigū cylvāku spātu uzbyuvēt jaunu pasauli. Žālsirdeigōs mīlesteibas spāks ir vysuvarens, jo kūpā ar tim, kuri tū pīlītoj, dorbojās Dīvs.

Myusdīnu sabīdreiba, kas nūskaņōta uz ražošonu, žālsirdeibu traktej kai energijas zaudēšonu. Kōpēc zīdōt laiku, naudu, spākus taida veceiša apgōdōšonai, kurs gaida nōvi? Tys nav ekonomiski izdeveigi. Voi nav lobōk šū energiju izmontōt pasaules byuvēšonai deļ jaunajim, kurim prīškā vysa dzeive? Tai dūmoj cylvāks, kurs „sasaindējis” ar ekonomiskājim aprēkinim. Jo taida dūmōšona izaplateis arvīn vairōk, var rastis vēlēšonōs vacūs un slymūs „aizmydzynōt”, bet jū dzeivūkļus atdūt jaunajim un vasalajim. Ekonomisti pasarōda ar fenola injekcijom... Tū jau mes pīdzeivojam...

Bet Kristus jau divdesmit godu simtiņus identificej Sevi ar izsolkušajim, vacajim, krūplim, nabogim un aicynoj izrōdeit pret jim žālsirdeibu. Jys gaida, kod mes atklōsim tū patīsū spāku, kaids ir ītvarts žālsirdeigajā mīlesteibā. Jo taida cylvāka sirds, kurs ir nūsalīcis pōr tū, kuram napīcīšama paleidzeiba, pīaug un kļyust arvīn skaistōka. Mīlesteibas kolpōšonā pylnveidojās dvēsele. Tymā nav nikaida zaudējuma, bet tikai lels īgyvums. Tū navar aprēkinōt ar metodem, kū izmotoj ekonomisti. Žālsirdeibā ītvartū energiju ekonomists napamona. Tū redz un īvāroj tikai Dīvs. Šei energija nav vajadzeiga produkcijas ražōšonai, bet gon cylvāka sirds pylnveidōšonai. „Svēteigi žālsirdeigī, jo jī īmontōs žālsirdeibu”. Voi var byut lelōks īgyvums, nakai Dīva žālsirdeibas īmontōšona?
(Pr. Ed. Stanieks)

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv