KUNGA CĪSŠONU (PYUPOLU) SVĀTDĪNE

Ar sovom cīsšonom Jezus mums mōca, kai pīdūt mīlesteibas tryukumu, kai najimt vārā tū, ka cytim pītryukst pazemeibas. Laikā, kod pīmynam Kristus cīsšonas, ryupeigi īsaskateisim sovā sirdī un pameklēsim, voi tajā nav pasaslēpis kaids napīdūts īvainōjums voi naaizmērsts ryugtums.

Sovā ikdīnā bīži saceisim: „Mozgoj mani teiru nu nūzīdzeibas traipa un nu grāka mani škeistej!”Cik ļūti Jezu, kurs mōjoj myusu sirdīs, īvainoj ryugtums, aizvainōjums, atrībeibas jyutas myusūs, kū roda skaudeiba un lepneiba. Muni bārni, atzeisim, ka asam grēcinīki, un lyugsim pīdūšonu. Voi muna mīlesteiba pret cytim ir tik lela un patīsa, voi man nav vajadzeiga pīdūšona par tū, ka, pat jo naasu bejis nūlaideigs sovūs pīnōkumūs, tūmār manī ir tryucis mīlesteibas?

Ir jōcīš, jo, ja pasavērsi uz krucifiksu, tod īvārōsi: Jezus ir nūlīcis sovu golvu, jo Jys vēlejās tevi nūskupsteit. Jezus rūkas ir atplāstas, jo Jys vēlejās tevi apskaut. Jō Sirds ir atvārta, lai tevi tajā uzjimtu. Tod, kod tu jyutīs nūžālojams, pasaver uz krucifiksu, un tu saprassi, kas patīseibā nūteik. Cīsšonas, sōpes, skumes, pazamōjumi, vīntuleibas sajyuta nav nikas cyts, kai Jezus skūpsts. Tei ir zeime, ka esi pīnōcis Jezum tik tyvu, ka Jys var tevi nūskupsteit.

Cīsšonom ir jōnōk, ari jyusu dzeivē tom ir jōīnōk, taipat kai tōs īnōce Jezus dzeivē. Tikai nikod narōdit īgnu seju. Cīsšonas ir Dīva dōvona. Un tys atsateic tikai uz Tevi un Jezu.

Tam vajadzātu byut ōrkōrteigi smogi – izcīst reikšu sitīņu sōpes, pacīst spļōvīņus sejā. „Atjem tū nu manis,”lyudze Jezus, cīšūt agonijas mūkas. Tāvs naatnōce tyuleņ un nasacēja: „’Šys ir muns mīļōtais Dāls”. Bet Jys styprynōja Dālu ar eņģeļa starpnīceibu.

Lyugsimēs, lai myusu sirdis pīpylda padeveiba, kas beja Jezū, un tod mes saprassim, kas ir piļneiga atsadūšona Dīvam.
(Ikdienas lūgšana kopā ar māti Terēzi).


PŌRDŪMOM

Pādejā svātdīnē pyrms Leldīnu svātkim losam Jezus Kristus cīsšonu aprokstu un ar vysu sirdi un dvēseli vīnojamēs ar Jū cīsšonōs un nōvē. Bet naīt runa tikai par pagōtni, un ari na tikai par leidzjyuteibu. Caur šū dramatiskū aprokstu myusim ir jōsadzērd un jōpījem sovōs sirdīs Dīva Vōrda aicynōjums myusim tepat un šudin. Jo mes tok klausamēs Kunga Cīsšonu aprokstu na tikai tōpēc, lai aptvartu, cik lela ir Jezus mīlesteiba uz mums; mes tū klausamēs pyrmom kōrtom tōpēc, lai sadzērdātu aicynōjumu izrōdeit myusu ikdīnas dzeivē tū pestejūšū mīlesteibu, kura „pagrīze sovu muguru šausteitōjim un sovu vaigu plūseitōjim, un naapslēpe sovu seju nu nīvōšonom un spļōvīnim”. Bet varbyut mes nūstreipojam Kristus Pashu caur patmīleibu, najyuteigumu, caur naidu pret cytim cylvākim?...

Jezus cīsšonu aprokstā mes atrassim pošu kristeigō aicynōjuma kūdulu: Dīvs īmīļōja un mīļoj vysus cylvākus tik ļūti, ka atdeve pat sovu Vīnpīdzymušū Dālu, kurs „pazamynōja pats sevi, byudams paklauseigs leidz nōvei, leidz pat krysta nōvei”.

Bet tymā pat laikā šys cīsšonu aproksts ir kļyvis par pamatu daudzu kristīšu nūstōjai un pretebrejiskai darbeibai, un Lelō Nedeļa, kurā atsaklōja vyslelōkō Dīva mīlesteiba Jezū – Žeidā, tyka izmontōta kai īspēja nūdareit sōpes, ari fiziskōs, Jō brōlim un mōsom nu jūdu tautas. Tik ilgi, cikom mes dzeivōsim ar naida jyutom pret vīnu voi ūtru tautu, pret cytim cylvākim, tik ilgi Dīva Dāla cīsšonas turpynōsīs. Mesija šudin īnōk svātajā piļsātā, kura „napazyna sovas apmeklēšonas stuņdi”. Mes kūpā ar Jū īnōkam svātajā, lelajā Jō cīsšonu, nōves un augšanceļšonōs nedēļā. Voi mes pazeisim tū stuņdi, kurā myusus vēlejās apmeklēt Dīva žēlesteiba un žālsirdeiba?
(Pr. Mihals Čajkovskis).


***


Dzeivē un nōvē mes pīderam Kungam.

Kod es kai bārns pīsadalēju Pyupolu svātdīnes dīvkolpōjumā, daudzreiz uzdevu sev jautōjumu, kōpēc kōrtejū reizi otkon ir jōsaklausa Kristus cīsšonu aproksts. Jo mes tok tū jau tik labi zynam, ka pēc lyugšonas Olivu dōrzā nūtyka tīsa, un pēc tōs – ceļš uz Golgatu un krysts. Kōpēc Bazneica kotru godu tū atkōrtoj Lelōs nedeļas dīvkolpōjumūs pat divas reizes: Pyupolu svātdīnī un Lelajā Pīktdīnē?

Bazneicā sōcās sevišķs laiks, dažas dīnas, kas pīsōtynōtas ar vōrdu, zeimju un simbolu saturu. Tys vyss tōdēļ, lai mes varātu īīt Kristus Pashas nūslāpumā. Mes klausamēs Evaņgeliju par Kristus  pādejom šōszemes gaitom na tikai tōpēc, lai uzzynōt, kai tys kaidreiz beja, bet ari tōpēc, lai nūkļyut šō nūtykuma centrā. Liturgija atgōdynoj vōrtus, caur kurim varam īīt, lai kļyutu vairs na par zynōtōjim, bet par Dīva Dāla Pashas leidzdaleibnīkim. Atslāga, kas atslādz šūs vōrtus, ir myusu ticeiba.

Jezus dzeive nav atdolama nu Jō kūpā byušonas ar cytim, ar tim, kurus Jys pats izavēlēja, lai tī Jam sekōtu. Tim Jys uzticēja sovus nūslāpumus, un pyrmom kōrtom – sovu cīsšonu nūslāpumu. Jō krysta ceļš beja vīnreizejs un naatkōrtojams. Tū sōpeigi pīdzeivōja sv. Pīters, kod aizalīdze nu Jezus, kaut ari agrōk beja piļneigi pōrlīcynōts, ka sekōs sovam Mōceitōjam leidz golam. Golgotas ānā pōrlīceiba pōrsavērte izbailēs, un daudzu cylvāku ticeiba – satraukumā par pamesteibu un nōves brīsmem. Tikai pēc augšanceļšonōs mōcekli, un kūpā ar jim vysa Bazneica, ari mes, sajemam īspēju sekōt Kristum caur myusu dzeives un nōves līceibu. „Kai dzeivē, tai nōvē pīdaram Kungam” (Rom 14,8). Nu tō breiža mes kļyustam par Jō Pashas – augšanceļšonōs slavas – leidzdaleibnīkim, kurai īprīkš beja jōizīt pazamōšonas un krysta ceļš.

Pyupolu svātdīnes liturģija sōcās ar triumfalōs Jezus īīšonas Jeruzalemē pīminēšonu. Jū sveikt izgōjušī ļaužu pyuli klōja uz ceļa apmetņus un palmu zorus, saukdami: „Hosanna Davida Dālam!” Īpašā liturģiskajā ceremonijā mes atkōrtojam tū pošu, kū darēja Jezus mōcekli un ļaužu pulki, kas puļcējōs Jam apkōrt. Un nadaudz vālōk mes losam Evaņgelijā apraksteitōs Kunga Cīsšonas. Šī divi nūtykumi, kaut ari tik dažaidi pēc formas, atsateic uz vīnu un tū pošu pazamōšonas nūslāpumu un tymā – Kristus vaļdeišonu. Tū atstōsta sv. Pōvuls ar vōrdim: „Kristus Jezus, lai gon beja Dīva veidā, tūmār nauzskatēja par īgyvumu leidzynōtīs Dīvam, bet gon pazamynōja pats sevi, pījimdams kolpa veidu” (Fil 2,6-7). Taidā veidā Pyupolu svātdīnes liturģija ītver sevī Kristus cīsšonas vysā piļneibā. Tei ir Jezus Kristus Pasha, kas vīnlaiceigi kļyust ari par myusu ceļu.
(Jaroslavs Kravecs OP) 

Aglonas Bazilika © 2015
Izveidots: provincentrs.lv