Leldīnu laika sastō svātdīne

Kungs Jezu, Tu īnōc sovu draugu sirdīs mōceit, dzīdynōt, mīrynōt. Dažreiz Tova atnōkšona mani bīdej, jo es dūmoju, ka Tu nu manis praseisi tū, kū es naspēju dūt, voi ari tū, kas dareis mani nalaimeigu.
Tycu, ka vyss, pēc kō Tu ilgojīs, atsarūn pi Dīva Radeitōja. Un es pateišam grybu vēlētīs tū, kū vēlejīs Tu, ja vīn Tovs Gors mani pamōceis.

***

Saceit, ka pateišam mīļoju, varēšu tikai tod, kod, lyudzūt kaut kū nu Dīva, tū naīgyušu, bet veļ vairōk īmīļōšu Dīvu. Voi ari, kod Dīvs dūs man kaut kū preteju tam, kū nu Jō lyudzu, un tūmār es Jū mīļōšu divtik styprōk, nakai pyrms tam.

(Džakopone de Todi)


Jo jyus Mani mīļōtu…

„Kam ir cereiba, tys redz tōļōk, kam ir mīlesteiba, tys redz dziļōk, kam ir ticeiba, tys redz cytaidōk,” – šys teikums, kuru varbyut jau asam dzērdējuši na reizi vīn, atgōdynoj, ka tikai ar cereibu, mīlesteibu un ticeibu sirdī var saprast tū, kas līkās pōrōk gryuši saprūtams, un myusu ikdīnas dzeives skatējumā var liktīs pat napījemams.

Vīns nu vyslelōkajim prīka breižim, kurus pīdzeivoj prīsters, ir kaut vai tys, ka kod pēc dažim godim voi godu desmitim jys sateik sovus kaidreizejūs mōcekļus, audzēkņus, ministrantus voi draudzes jaunīšus, un redz, ka pyrms godim īsātō sākla nav gōjuse zudumā. Veļ vairōk, tei na tikai ir pasavairōjuse, bet pōrsaveidōjuse par kūku, kas dūd bogōteigus augļus. Tod, kod prīsters sateik cylvākus, kuri ir izauguši draudzes bazneicas paspōrnē, un tagad veidoj lobas gimenes, dzeivoj gudru un cīneigu dzeivi un cenšās pēc īspējas lobōk izaudzynōt sovus bārnus, jys pōrdzeivoj teišam ōrkōrteigu prīku. Tys ir prīks par redzēšonu tōļōk, dziļōk un cytaidōk, kuras nūzeime un vērteigums bīži vīn teik nūvērteits tikai pēc daudzim godim.

Aizīšona, par kuru Kristus pavēstej mōceklim, ir deļ jim pōrōk nasaprūtama un gryuši uztverama. Jī naspēj saprast, kōpēc jūs Kungs aizīt. Un jī ir ļūti nūskumuši par tū. Jezus nagaida ni osoras, ni mīrynōjuma vōrdus, Jys tikai vēlejās, lai jī naapsastōtu uz vītas, bet ītu uz prīšku un turpynōtu tōļōk tū, kū Jys ir īsōcis. Jezus rōda, ka Jō aizīšonu var saprast tikai tī, kuri pateišam Jū mīļoj. Tī, kuri redz tōļōk, dziļōk un cytaidōk: „Jo jyus Mani mīļōtu, jyus prīcōtūs par tū, ka Es aizeju pi Tāva, jo Tāvs par Mani ir lelōks”.

Prīkšnūteikums tam, lai varātu saprast tū, kas gryuši saprūtams un kaut kaidā breidī pat napateikams un skumeigs, ir mīlesteiba uz Jezu. Tys ir arvīn jōatgōdynoj pošim sev, lai pōrbaudejumu breižūs varātu atsagrīzt pi Jō un bez bailem, ar ticeibu un paļōveibu pījimt vysu, kas myusim teik uzlykts.
(Pr.D.Madejčiks)
 

Svātais Gors un mes.

Kas eistineibā ir „Bazneica”? Kū mes īsadūmojam, kod sokam „Bazneica”? – Par prāvestu, jo jys ir vystyvōk. Ir veļ vikari, kateheti, ir kapelani, ir klūstera brōli un mōsas. Un pōri jim – veiskups. Jys reizem atbrauc uz draudzi, izdola īstyprynōšonas sakramentu. Un tōli, tōli Romā ir pāvests. Bez jim vysim nabyutu Bazneicas. Bet, jo jau tai, tod varbyut jī ari ir „Bazneica”? „Jī” – šys vōrds ir taisējis miļzeigu karjeru. Un, dīmžāl, šū atslāgvōrdu pīmārojam ari Bazneicai. Bazneica – tī ir „jī”. Mes asam klienti. Bet draudze ir religiskū pakolpōjumu sajimšonas punkts.

Tys ir izdeveigi un reizē ari naveiksmeigi. Izdeveigi – jo nūjem atbiļdeibu, jo golu golā tī ir „jī”, bet na es… Naveiksmeigi – jo nu šaidas pozicijas bazneica pazaudej ītekmi uz… Jā, uz kū? – Uz „Bazneicas cylvākim” voi uz  Bazneicu? Prūtams, es nūvīnkōršōju šū lītu. Bet te nav vīta paplašynōtai analizei. Tūmār ir jōatzeist, ka atbiļde uz jautōjumu, kas ir Bazneica, nav ni vīnkōrša, ni vīgla. Un tōpēc atbiļžu beja un ir daudz.

Voi nav pōrsteidzūša formula, kuru izmontōja apostoli, raksteidami vēstules kristīšim Antiohijā, Sirijā un Kilikijā? Jo Svātais Gors un mes nū;ēmem… Kas par pōrdrūšeibu: „Svātais Gors un mes”! Cylvāki nūlyka sevi blokus Dīvam! Un tūmār tī nav ni zaimi, ni kļyuda. Apostoli zynōja Jezus dūtū apsūlejumu: Bet Īprīcynōtōjs, Svātais Gors…, jums īmōceis vysu un atgōdynōs jums vysu, kū Es jums sacēju. Šys apsūlejums izrīt nu cyta: Kas Mani mīļoj, tys piļdeis munus vōrdus, un muns Tāvs jū mīļōs un mes nōksim pi Jō un Jymā īmōjōsim. Pēc daudzim godu desmitim jī pīdzeivōja šū vōrdu realitati. Jī tok zynōja, ka tī nav jī, kas sapulcynoj sev apkōrt tyukstūšas ticeigū. Jī sajyut sovu nīceigumu un vōjumu. Mes asam palykuši kai pasauļa atkritumi (1 Kor 4,13). Vīnlaiceigi jī ir leidzdaleibnīki apbreinojamom pōrvērteibom cylvākūs – par tū līcynoj vysa Apostolu Dorbu grōmota.

Tū vysu pōrdzeivojūt un leidzveidojūt, jī zyna, ka Bazneica nav jū rūku dorbs. Tei ir Jezus dōvona. Tei ir Dīva klōtbyutnes pasaulē nūslāpums. Tei ir dzeivō Svātō Gora klōtbyutne. Jī jutōs par šū dorbu atbiļdeigi, bet tei jūs pōrauga. Jī zynōja par „vacōkajim”, bet pyrmom kōrtom jutās kai Bazneicas daļa un tōs kolpi. Jo Bazneica – tei ir Svātō Piļsāta. Šai piļsātai svētneica nav vajadzeiga, jo tōs svētneica ir vysuvarenais Dīvs Kungs un Jārs.

Ari es asmu Svātōs Piļsātas sabīdreibas daleņa. Na īdzeivōtōjs, bet īmitnīks. Svātajā Piļsātā, Bazneicā es asmu nōcis pasaulē. Nu Bazneicas tradicijas, paražom, ticeibas, vēstures izaveidoj muna goreigō pasaule: muna ticeiba, munas dzeives vēsture, muni ikdīnas parodumi, munas gimenes un munas vaļsts tradicijas. Bez īsasakņōšonas Bazneicas sabīdreibā es byutu bezveideiga kosmosa daleņa, byutu kai izraideitais, bez atbolsta un mōjom. Bez pīdereibas lelajai Bazneicas gimenei es byutu vīnaldzeiga ļaužu pyuļa īlankts bōriņs.

Es? Un tu nā? Kas gon tu byutu, jo tevi, tovu gimeni, tovu zemi, tovu vēsturi pōri godu simtinim naaudzynōtu Bazneica? Kas tod byutu Eiropa un vysa pasaule….?

Tōpēc tik svareiga myusim ir Bazneicas vēsture – jo šei vēsture myus izaudzynōja. Zynu, ka na vyss šajā vēsturē ir tykumu gaismas apspeidāts. Ir bejušas (un ir…) tajā ari tymsas un apkaunojūšas lopaspuses. Taipat, kai kotra cylvāka un kotras gimenes dzeivē. Tūmār apbreinu izraisa vīns: nasaverūt uz kļyudom, Bazneica arvīn atdzymst. Tymā namiteigi atsadzeivynoj olkas pēc svātuma, un arvīn tei dūd pasaulei svātūs. Jo tys byutu tikai cylvāku dorbs, tōs kļyudas un napiļneibas jau seņ byutu nūvadušas Bazneicu pi sabrukšonas – tai tū jau pyrms divom tyukstūšom godu redzēja Gamalieļs.

Īsadzilinōšona tymā, kas ir Bazneica, tōs vēstures īpazeišona cylvākā izraisa vēlēšonūs byut uzticeigam Bazneicai taipat, kai sovai gimenei voi tēvijai. Un pat veļ vairōk – jo pat gimene un tāvu zeme Bazneicā atrass piļneigu atbolstu.


Svātais Gors jums īmōceis vysu…

Šōs svātdīnes liturgijā losam Apokalipsi, voi Atklōsmes grōmotu. Tōs autors izmontoj simbolu volūdu. Tū laiku cylvākim, kuri dzeivōja pyrms divom tyukstūšom godu, tī beja labi saprūtami. Bet deļ myusim tei ir „gryuta” grōmota. Atgōdynōšu fragmentu nu ūtrō lasejuma: Tai beja divpadsmit vōrti…un piļsātas myurim beja divpadsmit pamati un uz tim – Jāra divpadsmit apostolu divpadsmit vōrdi. Bet svētneicu tymā es naredzēju, jo Kungs, vysuvarenais Dīvs, un Jārs ir tōs svētneica.

Par kū te īt runa? Kas teik saukts par „Piļsātu”? Piļsāta te ir dūmōta daudzskaitleigō izpesteitū cylvāku sabīdreiba, kuri ir nūnōkuši leiodz sovas dzeives plaukuma piļneibai Dīva klōtbyutnē. Katehisma volūdā mes sokam, ka tī ir – dabasi. Divpadsmit uz četrom debess pusem atvārtī vōrti vad šajā Piļsātā – dabasūs. Tō laika simbolikas volūdā tys nūzeimoj, ka vōrti ir atvārti vysim cylvākim, kas nōk nu vysom debess pusem. Cytim vōrdim sokūt – dabasi ir deļ vysim, naatkareigi nu tō, nu kaida zemes styureiša, nu kaidas tautas voi rases tī nōk. Un tys nūzeimoj, ka Bazneicai, voi ticeigū kūpīnai, ir jōbyun atvārtai deļ vysim. Tai, kai skaitam Ticeibas aplīcynōjumā: „Es tycu uz vīnu, svātu, katōliskū…Bazneicu”.

Vyss ir uzbyuvāts uz divpadsmit apostolu pamata. Skaitlis divpadsmit nūzeimōja ari „daudz, lels skaits”. Taitod, vyspyrms ir tī divpadsmit, pēc divpadsmit Jezus mōcekļu – apostolu vōrdim. Bet ari vysi tī, kuri, uzajāmuši jūs misiju, gōja un arvīn veļ īt pa pasauli, sludynōdami lobu, patīseibu un mīlesteibu. Jezus kaidreiz sacēja: „Kas nav pret mums, tys ir ar mums”(Lk 10,50). Taitod – napazaudejūt nu redzes lūka fundamentalū divpadsmit apostolu lūmu, mes atzeistam jūs misiju na tikai laika pūsmā leidz šai dīnai, bet ari nōkūtnē. „Es tycu uz vīnu, svātū, katōliskū un apostoliskū… Bazneicu”.

Šūs ticeibas aplīcynōjuma vōrdus Bazneicas lūcekli atkōrtoj jau nu senejim laikim, kas gon nanūzeimoj tū, ka te napastōv nikaidas problemas. Tōs var atteicynōt uz izteicīni: „Bazneica ir muna un deļ manis”. Pamēginōsim tū nūskaidrōt.

Bazneica ir deļ manis. Tōpēc ir bejis un ir, ka kaids jyutās par Bazneicas valdnīku. Tai Jezus dorbu traktēja šō pasauļa varenī – karali un kņazi. Tai traktej tū ari šudin cylvāki, kuri jyutās par šō pasauļa kungim – vysbīžōk tī, kurim ir nauda, ītekme un nakauneiba. Ikdīnā sasateikam ar cytu, leidzeigu nūstōju – na vīns vīn cylvāks jyutās dreižōk Bazneicas klients, nakai tōs daleņa. Jys atnōk tod, kod ir vajadzeigi religiskī pakolpōjumi – kristeibas, apglobōšona voi lauleibas, pyrmō komunija voi īstyprynōšona. Taidam „klientam” varbyut ari ir kaida ticeibas drusceņa, bet varbyut ari nav. Bet ir vēlēšonōs: „Prīsteram ir jōnūkrysta muns bārns! Prīsteram ir jōapgloboj muns veirs! Jo – es moksoju!” Varbyut es tū līku prīškā pōrōk osi. Bet kunga un klienta situacija nimoz nav tik rata un godōs kotrā draudzē. Taidā nūstōjā atteiceibā uz Bazneicu mes radzam sagrūzeitu patīseibu par Bazneicas universalumu.

Cyta izkrūpļōta patīseiba par Bazneicu ir saisteibā ar nūstōju: „Bazneica ir muna”. Ticeibas patīseibas, kas ryupeigi ir nūdūtas nu paaudzes uz paaudzi mes interpretejam pa sovam: vīnas pījemam, cytas atmatam, vīnas morales normas respektejam, cytas napījemam. Taidā veidā nūnōkam pi patīseibas par Bazneicas apostoliskumu nūlīgšonas. Un tys, dīmžāl, myusu dīnōs nūteik dīzgon bīži. Na vīnmār tys nūteik aiz ļauna prōta, dreižōk gon tōpēc, ka pōrōk vōji zynam ticeibas patīseibas un Bazneicas morales lykumus. Šaidu īmesli var saprast, bet na pījimt kai attaisnōjumu.

Bazneicas mōceibas nazynōšona var nūvest pi moldim ticeibā. Taidā veidā ir rodušōs un ari šudin rūnās sektas. Tōs vīgli pīsaista sev cylvākus ar paviršom ticeibas pamatpatīseibu zynōsōnom. Un tod Bazneica pōrstōj byut „muna”, un līkās sveša, naideiga, tōla. Myusdīnōs tei kļyust par arvīn lelōku problemu.

Bazneica, voi Jezum ticeigū kūpīna, ir kai cylvāku, tai Dīva līta. Bazneica pulcynoj cylvākus – parostus, kai tu un es. Un mes asam grēceigi, kaut myusu vydā godōs ari svātī. Storp mums ir gudri cylvāki, un na tik gudri. Vīnim ir taidi uzskoti, ūtri pīsatur pi cytim. Tai tys ir bejis vīnmār. Kai ilustracija tam kolpoj šōsdīnas pyrmais lasejums. Hronists stōsta par svareiga streida nūbeigumu tajūs tōlajūs godūs. Deļ myusim šudin šō streida objekts ir mozsvareigs, bet pamōcūšs ir tō atrisynōjums: Ticeigī, atsasaukdami uz apostolu izteicīnim un lāmumim, mōcēja brōļus pēc sova prōta, kas izraisēja daudzi streidu. Tū uzzynōjuši, apostoli syutēja sovus pōrstōvus uz Antiohiju ar vēstuli, kurā rakstēja tai: Nūsyutējam Jūdu un Silu, kuri jums tū pošu pastōsteis vōrdūs. Jo Svātais Gors un mes nūlēmem jums nauzlikt nikaidu cytu nostu, kai tikai šū napīcīšamū…”  „Svātais Gors un mes nūlēmem…” – šys teikums nav sevis nūstōdeišona blokus Dīvam. Tei ir ticeibas izpausme, pōrlīceibas izpausme, ka jī, cylvāki, Jezus mōcekli, ir pakōrtōjuši sovu dzeivi Dīva īdvesmai. Jo jī atcerējōs Jezus apsūlejuma vōrdus Pādejū Vakariņu laikā: Īprīcynōtōjs, Svātais Gors, kū Tāvs atsyuteis Munā vōrdā, jums īmōceis vysu un atgōdynōs jums vysu, kū Es jums sacēju.

Un tei ir ticeiga kristīša nūstōja – redzēt Bazneicā kū vairōk, nakai tikai cylvāku apvīneibu. Jo Bazneica ir Dīva žēlesteibas un varas dorbs, tei ir Augšancālušō Jezus dōvona. Divdesmit godu simtiņus tei ir bejuse un arvīn veļ ir Dīva klōtbyutnes storp cylvākim aplīcynōjums. Ticēsim ar paļōveibu, ka, nasaverūt uz tū cylvāku grēceigumu, kuri veidoj Bazneicu, tei ir drūšs pavodūņs ceļā uz patīseibu, uz lobū, pi Dīva un cylvākim.
(Pr. Tomašs Horaks)

Aglonas Bazilika © 2016
Izveidots: provincentrs.lv