Dzeivōsim ar Kristu.

„Kristus augšancēlīs! Kas mums nu tō?” – Taidu jautōjumu kaids sprediķōtōjs uzdeve Leldīnu reitā sovai draudzei. Šys nūtykums ir tik naparosts, ka pōrspēj myusu iztēli. Tys svātdīnes reits pyrms gondreiž divim tyukstūšim godu ir vyssvareigōkō dīna ciļvēces vēsturē. Un kū mes par tū sokam?

Kaut ari naasam redzējuši tukšū kopu, mes tycam, ka Jezus ir „cītis zam Poncija Pilata, krystā pīkolts, nūmiris un paglobōts, nūkōpis eļnē, trešajā dīnā augšancēlīs, uzkōpis debesīs, sēd pi Vysuvareigō Tāva lobōs rūkas nu kurīnes atnōks tīsōt dzeivūs un myrušūs, un Jō vaļdeišonai nabyus gola…” Myusu ticeiba bolstōs uz tū cylvāku līceibom, kuri redzēja Augšancālušū, kuri „ēde un dzēre ar Jū pēc Jō augšanceļšonōs,” kai roksta sv. Pīters.

Tī, kuri „pyrmajā nedeļas dīnā ļūti agri, gaismai austūt”, īraudzēja tukšū kopu, drūši vīn sōkumā ari naspēja nūticēt. Marija Magdalena, īraudzējuse, ka kops, kurā Jezus mīsa beja guļdeita, ir atvārts un Mōceitōja mīsa ir pazuduse, pōrsabeida.  Evaņgelists mums nastōsta, kū nūdūmōja Pīters, kod īgōja kopā. Bet Jōņs turpretim īticēja, ka jō Mōceitōjs, Jezus nu Nazaretes, pateišam ir Tys, par kuru Jys uzadeve: Mesija, Dīva Dāls, pasaules Pesteitōjs. Un jam kļyva saprūtams, kōpēc Jys pījēme cīsšonas, nese krystu un ļōve Sevi pi tō pīkaļt. Mōcekli jaunā gaismā īraudzēja tōs praseibas, kaidas Jys jim uzstōdēja… Mes tycam, pasateicūt jūs līceibom. Kū tys mums nūzeimoj?

Pi tukšō kopa myusim, taipat kai apostolim, ir jōsōc nūpītni uztvert Jezus mōceibu. Pat tod, kod mes tū nasaprūtam leidz golam, voi tod, kod tei līkās mums naizdeveiga. Tys, Kurs mōcēja, ka Dīvs ir lobs, Kurs pats Sevi uzskatēja par Dīvu, kurs sovim mōceklim pīprasēja īt Jam leidza un sekōt Jam, uzvarēja nōvi. Taidā veidā Jys apstyprynōja, ka vīnmār ir runōjis tikai patīseibu: kod mōcēja par pīdūšonas napīcīšameibu, par napīsakeršonu materialajim lobumim, par tū, ka mes ēssim Jō Mīsu un sajimsim grāku pīdūšonu nu apostolu rūkom.

Bet pyrmom kōrtom Jezus augšanceļšonōs deļ mums ir cereibas zeime: satanam nav izadevis uzvarēt. Myusu grāki tyka nūleidzynōti. Pēc nōves myus nasagaida strōpe, bet myužeigō laime… Kristus, kurs pyrmais augšancēlēs, pīceļs nu myrūnim ari myusu mērsteigōs mīsas un mes varēsim prīcōtīs ar napōrejūšu prīku. Nōvei – vyslelōkajam cylvāka īnaidnīkam – vairs nav varas pōr mums. Voi kaids ir dōvōjis mums veļ lobōku ziņu?

Nu šō laika nasaryupēsim pōrōk par šōszemes lītom. Myusu dzimtine ir debesīs. Mes varam dzeivōt skaisti un cyldoni, kai myusu Pesteitōjs. Nasaverūt uz naidu, kas ir myus skōris, mes varam pīdūt, varam prīcōtīs, nasaverūt uz skumem, un kolpōt, najemūt vārā apvainōjumus, ka asam vōji. Pījemūt kristeibu un kļyustūt par kristīšim, mes asam myruši grākam. Mes augšanceļsimēs, un myusu dzeive ir apslāpta Dīvā kūpā ar Kristu. Kod Jys atnōks ūtrreiz, lai tīsōt pasauli, tod ari mes kūpā ar Jū pasarōdeisim gūdeibā. Jo ir saceits, ka: „jo mes asam nūmyruši kūpā ar Kristu, mes tycam, ka ari dzeivōsim kūpā ar Jū”

Aglonas Bazilika © 2017
Atbalsta: Hostings UpNet.lv | Izveidots: provincentrs.lv