PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA 3. SVĀTDĪNE

Jezu Kristu, myusu Kungs un Pesteitōj, mes Tevi lyudzam, lai myusūs byutu tys gors, kas ir Tevī, kod Tu kļyvi cylvāks un mōjōji myusu vydā. 


Kaut ari Tev beja myužeigō gūdeiba leidz ar Tāvu pyrms pasaules sōkuma, Tu pasazamōji un kļyvi paklauseigs leidz nōvei. 


Paleidzi mums, Tovim vīnkōršajim mōceklim, pazemeibā byut mozlīt leidzeigim Tev. Ļaun mums palikt pazemeigim, kaut ari mes asam dabasu vaļsteibas maņtinīki. Ļaun mums palikt kolpim, kas paleidz sovim brōlim un mōsom Tovā bazneicā un šymā pasaulī. Paleidzi mums ari palikt ticeibā un Tovā kolpōšonā leidz golam. Amen.


Apostolu paaicynōšona.


Šōsdīnas Evaņgelijs stōsta par tū, ka Jezus sovas publiskōs darbeibas sōkumā, īdams gar Galilejas azaru, īraudzēja divus brōļus: Seimani, vālōk sauktu par Pīteri, un jō brōli Andreju, matūt teiklus azarā, jo jī beja zvejnīki. Un Jys tim sacēja: „Sekojit Man, un es jyus padareišu par cylvāku zvejnīkim”. 

Daudz dorbu padora cylvāks sovā dzeivē: jys sagōdoj sev pōrtyku un pajumti, īgyust zynōšonas. Prūtams, ka cylvākam ir jōstrōdoj gon dzeiveibas uzturēšonai, gon ari jō īkšejū spēju atteisteišonai. Bet ir vīns dorbs, kas izaceļ ar sevišku svareigumu: goreigō dzeive un lyugšona. Jo, ja mes pyulejamēs deļ tō, lai pabarōt sovu mīsu, tod veļ jū vairōk ir vajadzeigs pyulētīs deļ tō, lai pabarōt sovu dvēseli.

Lai uzturēt mīsas dzeiveibu, cylvāks vysu jem nu dobas, kas ir jam apkōrt: jys īelpoj gaisu, dzer yudini, ād, sajyut uz sevis saules syltuma un vēja īdarbeibu. Myusu goreigō dzeive – tys ir ceļš pi Kunga. Mes grybam nūnōkt pi Jō un gaidam, kod Jys īnōks myusu dzeivē. Un izarōda, ka šys dorbs nav mozs un vīgls. Izarōda, ka mes varam saceit taipat kai apostoli, kuri nikō nabeja nūzvejōjuši: „Mōceitōj, mes ilgi strōdōjam, bet nikō naasam sasnāguši”.

Mes varam saceit: „Kungs, mes zynam Tovas bausleibas; vysu sovu dzeivi, godu pēc goda, mes jōs dzēržam, un tūmār namiteigi turpynojam tōs pōrkōpt. Mes zynam, Kungs, ka Tu esi dzeiveibas olūts, un grybam Tev pīsakļaut, grybam Tevi atrast, bet tō vītā stōvam, solti un vīnaldzeigi, mehaniski ar lyupom atkōrtojūt lyugšonas, bet ar prōtu asam aizceļōjuši tōli, tōli nu Tevis.  Mes zynam, ka Tu meklej myus, gaidi nu mums myusu dzeives laikā lobus dorbus, eistynojūt tū, kū Tu Pats esi nūsaucis par Dīva Vaļsteibu myusūs, bet mes tō vītā dzeivojam tikai pa cylvāku „mūdei”, pēc šōszemes lykumim, naspējūt pījimt Kristus lykumus. 

Seimaņs-Pīters un Andrejs, izdzērduši Kunga aicynōjumu, tyuleņ atstōja teiklus un sekōja Jam.

Bet mes ītīpeigi turamēs pi sovim saplāstajim teiklim un izalīkam nadzēržūt Kunga bolsu. Mes otkon un otkon īmatam tūs, grybādami īgyut pasauleigū montu, bet myusu dorbs ir veļteigs, jo mums tryukst ticeibas Dīva vōrdim. Bet, jo ir eista ticeiba, tod var nūtikt tai, ka tys grāks, kurs agrōk myus vylynōja, palīk rībeigs un preteigs, un lyugšona, kurs myusim agrōk nasaveice, pēkšni sōks pasaceļt pati nu sevis nu myusu sirds dziļumim, un vēlēšonōs dzeivōt kristeigu dzeivi myusūs izarōdeis styprōka, nakai myusu pasauleigōs važas un saites. Mes pēkšni sajussim sevi kai Dīva bārnus, kurim ir naīspējama atsatōlynōšona nu Kunga. Un tys vyss nūtiks tōpēc, ka mes īticēsim Kristus Vōrdam.

Tōpēc, kod sajyutat sovu bezspēceibu, sovu grēceigumu, sovu bezgaleigū gora vōjumu, nakreitit izmysumā, nadūmojit, ka tōs ir beigas, ka jyus asat pagolam. Ir jyusim Aizstōvis un Glōbējs, myusu Kungs, kurs var vysļaunōkū, vysslynkōkū, vysnacīneigōkū cylvāku, jo jymā atsarass kaut moza ticeibas dzērksteleite, izdzīdynōt un atteireit deļ Dīva Vaļsteibas te un tagad. (Nu pr.A.Meņa spredikim)

Aglonas Bazilika © 2017
Izveidots: provincentrs.lv