ADVENTA ŪTRŌ SVĀTDĪNE

„Īprīcynojit, īprīcynojit Munu tautu!” soka jyusu Dīvs.
sirsneigi runojit Jeruzalemes sirdei un sokit tai, ka tōs cīsšonu laiks ir pīpiļdeits, ka tōs
nūzīgums ir nūleidzynōts,
jo tei ir nu Kunga rūkas sajāmuse divkōrteigu strōpi par vysim sovim grākim.”
Saucēja bolss: „Tuksnesī gatavojit Kunga ceļu,
dorit taisnas myusu Dīva stygas klajumā!
Vysas īlejas lai pīpylda, vysus kolnus un pakolnus lai nūleidzynoj;
kas ir naleidzons, lai kļyust par leidzonu ceļu, un kas paugurains, lai tūp par klajumu, 
tod pasarōdeis Kunga gūdeiba, un kotra mīsa redzēs (Kunga pesteišonu), par kū ir
runōjuse Kunga mute!” (Is 40, 1-5)


Sōksim ar sevi.

Šōsdīnas Svātū Rokstu lasejumi myusim pīdōvoj divus pravīšus: Isaju un Jōni Kristeitōju. Gon vīns, gon ūtrs aicynōja uz atsagrīzšonu un pareģōja Mesijas atnōkšonu. Isaja dzeivōja 8.g.s. pyrms Kristus, bet Jōņs Kristeitōjs ostoņus godsymtus vālōk.

Tys beja tik ļūti seņ. Kū gon Jī var īmōceit myusim – 21.godsymta cylvākim? Jī navarēja zynōt myusu grākus, jim nabeja nikaida prīkšstota, kaida izaskateis pasaule pēc 2 – 3 tyukstūšom godu. Bet vīnu jī zynōja drūši: cylvākam vīnmār byus napīcīšama atsagrīzšona.

Ūtrajā lasejumā dzēržam: „Vyss, kas agrōk ir raksteits, ir raksteits jyusu pamōceišonai, lai ar pacīteibu un īprīcynōjumu, kū dūd Roksti, mes uzturātu cereibu.” (Rom 15,4). Svātī Roksti it Dzeivais Vōrds, un tī ir aktuali vysūs laikūs. Navar saceit, ka Isajas un Jōņa Kristeitōja mōceiba ir na deļ myusim, nav dūmōta myusu laikim, ka tei ir nūvacōjuse, nadzeiva un naaktuala. Nā! Dīva Vōrdi, kurus jī sludynōja, ir pat ļūti dzeivi un vīnmār laikā. Ari tūlaik – pravīšu laikūs – cylvākim beja tōs pošas problemas kai myusim. Ari grākōja jī taipat.

Šys Advents – Gaideišonas Laiks – ir vajadzeigs kotram, ari maņ. Tys ir cereibas, īspēju laiks, bet na senatnes palīka. Ir gaideišona un sasagatavōšona, bet na svātku atmosferas pagarinōšona, jo veikalūs jau tagad mirdz egleites un pērcēju izklaidei un pīvylynōšonai nu skaļrunim skaņ Zīmassvātku dzīsmeņas. Tai nadreikst byut! Navar byut tikai pateikamais un lobs nūskaņōjums. Nadreikst izalikt, ka dzeive ir gluda un vīnmēreiga. Jo dzeivei ir dziļums, augstums un plotums, un tai ir nabeidzams garums. Un myusim ir navīn mīsa, bet ari namērsteiga dvēsele, par kuru jōsaryupej taipat – un pat veļ vairōk – nakai par mīsu. Un teiši tam ir dūmōts Advents. Dīvs vēlejās pīdzimt myusūs. Dīvs ir tyvu, Emanuels – Dīvs ar mums. Vajag tikai Jam tū atļaut.

Ir napīcīšams ļūti personiski uztvert pōri godu simtinim skanūšūs pravīša vōrdus: „Atsagrīzit, jo dabasu vaļsteiba ir tyvu” (Mt 3,2). Šys sauklis nav zaudējis aktualitati, un myusim ir jōbyun pateiceigim, ka Bazneica myusim tū atgōdynoj.   

Kungs Dīvs nav apklusis. Jys jūprūjom runoj uz cylvākim. Runoj caur tū, kas „kaidreiz  tyka raksteits”. Jys runoj ari caur vēsturi, kura nūsarisynoj myusu ocu prīškā, un caur vysu, kas ar mums dzeivē nūteik – ari tys var byut par sova veida pravītōjumu un izdeveibu atsagrīzt. Apokaliptiskī tāli, kuri pi myusim nūnōk caur presi, radio un televiziju, var izraiseit myusūs dažaidu reakciju: ļaunu voi lobu. Jo, dzēržūt voi skotūtīs informaciju, mes ļaunamēs bailem, dusmem, īnaidam, īsleigstam vīnaldzeibā, - mes vairojam ļaunumu. Bet, jo mes pēc tam sōcam vairōk lyugtīs, kļyustam atsauceigōki uz cytu bādom, paleidzam tryukumcītējim, apsazynojam personeigōs atsagrīzšonas napīcīšameibu, apjādzam myusu šōszemes dzeives nadrūšeibu un eisumu, pīvēršam skotu myužeibai, tīcamēs pēc namaineigajom vērteibom – mes vairojam lobu. Tys nav taisneiba, ka nav īspējams pretōtīs pasauļa ļaunumam. Pasauli var maineit uz lobu, tikai vajag sōkt ar sevi, ar sovu sirdi. Jo, kai soka Aleksandrs  Solženicins – „rūbeža, kas škir ļaunu nu loba, naīt storp valstim, ni ari storp škirom voi partijom, bet škeļ kotra cylvāka sirdi, bez izjāmuma.”

Paraugs, kuram sekojūt mes varam atsagrīzt un izmaineit sovas sirdis, ir pats Kristus. Svātais Pōvuls šōsdīnas ūtrajā lasejumā vēlejās, lai mes, pēc Kristus parauga „turātu vīnprōteibu sovā storpā” un „pījimtu vīns ūtru, kai Kristus ir myusus pījēmis”.  Tūtīs pravītis Isaja skaisti aproksta myusu paraugu – pravītōtū Mesiju: „Jys tīsōs na pēc tō, kū acis ir redzējušas, un sprīss na pēc tō, kū ausis ir dzērdējušas... Taisneiba byus apsējs ap jō gurnim, un uzticeiba – jūsta jō vydukļam” (Is 11, 3.5). Šī vōrdi ir jimti nu trešōs dzīsmes par Emanuelu (Is 11, 1-10). Vajag tikai atvērt Bībeli un ilgōk pasakavēt pi šim tekstim, kurūs pravītis izjustim vōrdim aproksta, kaids ir myusu Dīvs, kaids ir Mesija, kuru gaidam, un kaida ir Jō vaļsteiba. Ir dereigi bīžōk „paceļōt” pa Svātajim Rokstim un tymūs meklēt patīseibu par Dīvu, par cylvākim un pasauli. Varbyut sōksim ar šū Adventu?                                (P. Pindurovi)