ADVENTA 4. SVĀTDĪNE

Zīmassvātkūs Kristus nōk kai mozs bārns – tik mozs, tik navareigs, izjyutūt tik lelu vajadzeibu pēc mīlesteibas. Voi mes asam gotovi Jū uzjimt? Jo Marija un Jezups maklātu mōjūkli Jezum, voi jī izavālātu myusu mōju un vysu, kas tajā ir?
Voi šajūs Zīmassvātkūs, kod atnōks Kristus, Jys atrass syltas sirdis? Pīpyldot Adventa laiku, mīļojūt cytus ar poša Dīva mīlesteibu un kolpojūt jim tai, it kai tū dareitu pats Dīvs.
(Mōte Tereze nu Kalkutas „Mīlestība vienmēr ir laikā”)


Daleitīs ar sirdi.

Tyvojās dīna, kod mes tyvōsimēs sovim tyvinīkim un paziņom ar maizi rūkā, lai izteikt jim vēlejumus. Dolūtīs ar oblatem, mes dolamēs ar sovu sirdi. Taida ir daleišonōs ar oblatem nūzeime. Un šajā gadejumā ir vērts dziļōk padūmōt par myusu sirds nūslāpumim. Runa ir par trejom patīseibom.

Pyrmō skar sirds īpašeibas. Cylvāka sirdei ir apbreinojama īpašeiba: tei aug un pylnveidojās tod, kod labprōteigi dūd cytim. Un, jo vairōk atdūd, jo vairōk pīaug. Taida ir sirds doba.

Vigilijas naktī atcerēsimēs tū naizprūtamū Dīva žestu, kod Jys dalejōs ar mums ar sovu sirdi, atdūdūt myusu rūkōs sovu vīneigū Dālu. Un Dāls sovukōrt dalejōs ar mums sovā sirdī, kod pōrmeja tū par maizi un aicynōja tū ēst: „Jemit un ēdit nu tōs vysi…” Šōs Dīva naizprūtamōs mīlesteibas atcerēšonōs aicynoj myusus īt pretim ūtram cylvākam ar maizi rūkōs. Dīva Dāls jau divdesmit godsymtus dolōs ar sovu sirdi ar miljonim cylvāku vysā pasaulē, un Jō sirds nicik nasasamozynoj, tei vīnmār ir absoluti piļneiga. Laimeigs ir tys, kurs ir pōrvarējis bailes un izaškir par sovas sirds daleišonu ar cytim. Un šajā lītā jam nikas vairs natraucej, jo jys ir atradis vystaisnōkū ceļu uz namiteigu sevis poša pylnveidōšonu, ceļu uz eistū laimi.

Ūtrō patīseiba: kotra cylvāka sirds ir loba. Jo kotrs cylvāks ir poša Dīva rūku dorbs, bet nu Jō rūkom navar iznōkt nikas napiļneigs. Vigilijas vokorā myusim vajag  šū patīseibu īvārōt. Loba ir narkomana sirds. Loba sirds ir tāvam, kurs mōjōs ceļ skandalus, un loba ir ari ļaundara sirds. Lobu sirdi nu Dīva sajēme nūdevējs, un lobu sirdi dabōja ari slapkova. Kotrs nu jim Vigilijas vokorā lai sev īskaidroj, ka ir sajēmis nu Radeitōja lobu sirdi, kas ir veidōta pēc lobō Dīva Sirds parauga. Ļaunī dorbi, kurus jī dora, rūnās nu tō, ka jī nagryb ar sovu sirdi daleitīs ar cytim. Na jau sirds ir ļauna, nā, tys ir egoisms, kas ir padarejis tū par naādamu un nasadolamu lada gobolu. Bet vajag tikai, lai ladainōs sirds īpašnīks sōktu daleitīs ar cytim, tyuleņ izarōdeis, ka tei ir pateišam loba. Jo dzārōjs gryb ar sovu sirdi dareit bogōtus cytus, jys nikod tim napasnēgs sovu alkohola pīsōtynōtū sirdi; Jys zyna, ka tei pošlaik ir vysnalaimeigōkō. Jo skandalozais tāvs īs pi sovim bārnim un sīvas ar sirdi rūkā, kai nōk ar boltū oblati, tod jō tyvinīki jymā īraudzēs mīļōjūšu tēti. Jo ļaundars sōks daleit sovu sirdi, jys vīgli atklōs, ka dūšonā ir tyukstūts reižu vairōk laimes, nakai sveša monta pīsasovynōšonā. Kod slapkova izlems ar sovu dzeivi bogōtynōt cytus, tod nūteikti vairs nakōrōs pēc jū dzeiveibas.

Myusu sirds, Dīva dorbs, ir loba. Kas var byut vīnkōršōks, kai ar tū bogōtynōt cytus. Tys ir īspējams kotram cylvākam. Kotrs var kļyut lobs.

Trešō patīseiba: Sirdi vajag daleit gudri. Tys ir dīzgon gryuši. Par laimi Evangelijs snādz idealu atrisynōjumu. Ir napīcīšams atdūt sovu sirdi Dīva rūkōs. Lai Jys tū dola kai gryb, kod gryb un kam gryb. Tai izdareja Marija. Dīvs dalejōs ar Jū ar sovu sirdi, bet Jei tyuleņ atdeve sovu sirdi Jō rūkōs: „Raug, es asmu Kunga kolpyune”.  Nu to laika Dīvs dōvynoj Jōs sirdi daudzom paaudzem, dareidams laimeigus milionus cylvāku. Jo ari mes dareisim taipat, myusu sirds nikod nivīnam napītryuks. Dīvs ar jū daudzus dareis bogōtus, un tei na tikai nakļyus mozōka, bet veļ pīaugs.

Lai sirds nūslāpums, kuru asam atklōjuši Vigilijas vokorā, kļyust vysim lobas grybas cylvākim par atslāgu, kas atver ceļu uz laimi jaunajā godā.
(Pr. Eduards Stanieks)

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv