PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA 20. SVĀTDĪNE

Lyugšona

Ak dabasu Mōte un Karalīne, cilvēces Vaļdneica, Tu sajēmi nu Dīva varu un uzdevumu saberzt sātana golvu. Paklausūt Tova mōtiškeigō bolsa aicynōjumam, mes steidzamies pi Tevis meklēt paleidzeibu, lai rōdeitu lyugšonas un grāku nūžālōšonas ceļu tim, kuri ir nūsamaļdejuši, un lai nūkleidušajim dōvōtu žēlesteibas breinumu caur Tovu vaļdneicas labesteibu.

Ak, mīļojūšō Mōte, pījem pateiceibu un lyugšonas, kuras Tovi bārni, ryugtu cīsšonu mōkti, uzticeibā nūlīk pi Tovom kōjom.

Ak, skaidrais paradīzes tāls, izkleidynoj myusu dūmōs moldu tymsu ar ticeibas gaismu.

Ak, mistiskō Rūze, paleidzi myusu pagurušajom dvēselēm ar dabasu cereibas smaržu. Ak, pesteišonas yudiņu neaizsmeļamais Olūts, dōvoj dzeiveibu myusu izkoltušajom sirdīm ar dīviškeigōs žālsirdeibas vilnim.

Tu myusus mīrynoj sōpēs; Tu myusus aizsorgoj brīsmēs, Tu myusus styprynoj myusu ceiņōs. Paleidzi mums mīļōt Rūžukrūni. Paleidzi myusim izplatiet Tovu gūdynōšonu un styprynoj myus, lai mes varātu dzeivōt Dīva žēlesteibā un nūpeļneit myužeigū prīcu pi Tova trūņa debesīs. Amen.
(Nu lyugšonu grōmotas „Tavā vārdā”)


PŌRDŪMOM

Lela un moza ticeiba.

Cik dzili teoloģiska ir šōsdīnas Evangelijā apraksteitō eisō kananīšu sīvītes saruna ar Jezu! Sīvīte lyudz, tik pazemeigi lyudz, ka pat „nūkryta ceļūs Jō prīškā…”, bet Jezus jai atbild ļūti osi, pat šokejūši: „Nav labi atjimt maizi bārnim un nūmest tū sunim”. Voi tys teišam ir tys pats Jezus, kurs vīnmār ir bejis tik lānprōteigs un pazemeigu sirdi?... Šō škītamō osuma eistū byuteibu vālōk pasoka pats Jezus: „Ak sīvīte, lela ir tova ticeiba”. Šei sīvīte ar mōtes instinktu sajuta, ka te ir Kaids, kurs var jai paleidzēt. Tūmār tys nanūzeimoj, ka Dīvs „gryb” mani izklauseit. Bet vīnlaiceigi myusim ari ir pōrlīceiba, ka vyssarežgeitōkajōs situacijōs Dīvs redz deļ myusim izeju, kas palīk apslāpta myusu acim. Na jau Dīvs maina sovu lāmumu, bet gon mainamēs mes poši, kod ar uzticeibu līkam Dīvam prīškā sovus lyugumus. Myusu Dabasu Tāvs nav kaut kas leidzeigs sabīdriskajam darbinīkam, kuru vajag pēc īspējas saprūtamōk informēt. Sv. Jōņs atstōsta šaidus Jezus vōrdus: „Kolps nazyna, kū dora jō kungs”(J 15, 15), bet es naasmu kolps, bet gon Jō dāls voi meita. Tōpēc, kod es par kaut kū lyudzu, Dīvs zyna, kas man ir napīcīšams: „Un nūtiks tai, ka pyrmōk, nakai jī sauks, Es jim atbildēšu; jī veļ nabyus sōkuši runōt, bet Es jau izklauseišu” (Is 65, 24).  Dīva reakcija uz myusu lyugumu bīži vīn var byut pavysam cytaida, nakai myusu konkretais lyugums, bet nūteikti tei byus daudz lobōka deļ myusim, jo tū diktej Dabasu Tāva nabeidzamō mīlesteiba un gudreiba.

Kananīte, sīvīte un mōte, nasajyut ni aizskorta, ni aizvainōta, ka Jezus jū, kai pogōnīti, saleidzynoj ar suni, kurs gaida druponas nu kunga golda. Jei naizjyut sašutumu. Jei šū saleidzynōjumu uzjem pazemeigi. Īspējams, ka jei ir kaut kur dzērdējuse Jezus apsūlejumu: „Lyudzit, un jums tiks dūts, meklejit, un atrassit, klauvejit, un jyusim tiks atdareits. Jo kotrs, kurs lyudz, sajims, kurs meklej, atrass, bet tam, kurs klauvej, tiks atdareits” (Sal. Mt 7, 7-8).
(Pr. Ludvigs Važibogs, „Opoka”)


PAZEMEIGŌS MĪLESTEIBAS SPĀKS

Navar vīnaldzeigi klauseitīs Evangelija lasejumu par Jezus sarunu ar pogōnīti. Bet ir ari gryuši mīlesteibas gorā saprast vōrdus, ar kurim šajā sarunā pīsadola Jezus, un tū soltumu, ar kaidu Jys grīžās pi satrīktōs sīvītes. Bet vysaugstōkō uzslava par šōs sīvītes styprū ticeibu, ar kaidu Jezus beidz sarunu, meikstynoj nadaudz cītsirdeigū nūtykuma ainu. Sīvīte teik pazamōta. Kristus īsōkumā vyspōr nareagej uz jōs saucīnim. Apostoli dūd padūmu: „Aizraidi jū prūjom, jo jei klīdz myusim pakaļ!” Bet voi ir jōsabreinoj, ka mīļojuša mōte, grybādama atgyut sovam bārnam veseleibu, uzavad tik skali, ka pīvērš vysu apkōrtejū uzmaneibu? Tai klīgt jai līk mīlesteiba. Jo klīgšona liks pravīšam reikōtīs, tod kas par tū, ka jei sajims rōjīni par trūkšņainu izaturēšonu. Tys, ka Jezus izalīk nadzēržūt jōs saucīni, ir sōkums pazamōšonai. Jo kaids ir spējeigs paleidzēt, bet nareagej uz saucīni pēc paleidzeibas, tys padzilinoj saucēja nalaimes izjyutu. Tys, kuram ir vajadzeiga paleidzeiba, tymā breidī palīk vīns pats ar sovu nalaimi. Pazamōšona līk saprast poša bezspēceibu. Pēc mōcekļu aizrōdejuma Jezus sōc runōt. Bet Jō vōrdi ir naparosti osi un navīn naatrisynoj tū, par kū lyudz nalaimeigō mōte, bet vēl dziļōk jū īvainoj. Jezus, byudams jūds, pastreipoj izvālātōs tautas priviligeitū stōvūkli un saleidzynoj sīvīti ar suni: „Nav labi atjimt maizi bārnim un nūmest tū sunim”. Saleidzynōjums ir drastisks un pazamojūšs. Bet mīlesteiba pījem pat vysdziļōkū pazamōjumu, jo vīn caur tū var īgyut lobumu mīļōtajai personai. Pogōnītes atbilde ir pōrsteidzūša. Jei pazemeigi pījem pazamojūšū saleidzynōjumu ar suni un izmontoj tū sovā lobā: „Jā, Kungs, bet ari kucāni ād druponas, kas nūkreit nu jū saiminīku golda”. Ar šim vōrdim jei izrōdeja sovu dziļū mīlesteibu uz sovu bārnu un naparosti dziļū ticeibu Dīva maizes spākam, tōs maizes, kas atsarūn uz izvālātōs tautas golda. Un jei sajēme tū, kū praseja.

Ir vērts padūmōt par šū kananīti, lai varātu atklōt pazemeigas mīlesteibas pōrpylnas sirds spāku. Piļneigi pareizs ir izteicīņs: „pazemeiba izalauž cauri dabasim”. Piļneigi pareizs ir ari pazemeigōs mīlesteibas pōrbaudejums. Nav vīgli pījimt pazamōjumu, lai nu kurīnes tys nōktu: nu Dīva, voi nu cylvākim. Tam pretojās myusu ambīcijas. Tūmār mīlesteibas mērkis ir izturētt vysu, nūleidzynōt ambīcijas, ryupejūtīs par labesteibas breinumu. Kod tys ir sasnāgts, ambīcijas kļyust pazemeigas. Patīsi mīļoj tys, kurs spēj uz sovas pazamōšonas kvālojūšajom ūglem sadadzynōt sovas ambīcijas. Un tyuleņ tōs pōrsavērš kyupynojamōs zōlēs, kuru smarža panōk tū, kū mes grybam īgyut mīļotajai personai. Teiši mīlesteiba nūsoka rūbežas, leidz kurom var pījimt pazamōjumus. Cik ilgi myusim ir vajadzeigs labesteibas breinums, tik ilgi myusim byus jōsasamīrynoj ar pazamōjumim. Jo pītryuks mīlesteibas, pazemeiba myus iznycynōs. Trōpeigi tū ir atainōjis Henriks Senkevičs, apraksteidams Spihovas Juranda pīdzeivōtūs pazamōjumus, kod jys ceņtēs izglōbt sovu mīļōtū meitu. „Krustnešu” autors nūrōdeja veļ uz vīnu mīlesteibas vōrdā pījimtōs pazamōšonas aspektu – tōs rodūšū darbeibu pazamōtō sirdī. Varātu liktīs, ka pēc miļzeigajim pazamōjumim, pi tam veļteigim, Juranda sirdi piļdeis naida ryugtums. Bet nūteik piļneigi pretejais: jō sirdi pīpylda pīdūdūšō mīlesteiba.

Ari Kristus pījēme pazamōjumus, pat leidz krysta nōvei, tōpēc, ka Jys mīļōja myusus. Jys apbolvōja kananīšu sīvīti par tū, ka jei pījēme pazamojūšū saleidzynōjumu ar suni, bet Dabasu Tāvs atolgōs Jū par tū, ka labprōteigi pīkryta liktiņam, kuru Jam beja sagatavōjuši bendes. Kristus myusim mōca pazemeigu mīlesteibu. Jo teiši tajā ir apslāpts cylvāka pesteišonas spāks. Pazemeibas tryukumā ir golvonais myusu mīlesteibas vōjuma olūts. Jo myusu sirdis byutu pazemeigōkas, myusu lyugšonas kļyutu īvārojami efekteigōkas, bet myusu atteiceibas ar cylvākim byutu pīsōtynōtas ar lelōku žālsirdeibu.
(pr. Edmunds Karuks)

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv